Sitie te, protams, tik mani taadi klusie praatuljojumi...

Ir reliģijas, kas pasludina, ka pēc nāves būs augšāmcelšanās.
Ir reliģijas, kas pasludina, ka pēc nāves ir pārdzimšana, pārmiesošnās.

Nu, ja jau ir augšāmcelšanās, loģiski, ka tad varēs satikties ar visiem saviem mīļajiem - nomirušajiem. (ha, interesanti, kā izskatīsies mana vecvecmāmina, kad es viņu tur satikšu? (es atceros, ka viņa grieza nagus ar nazi, un vistu kaulus meta pa 9 stāva logiem, un nemaz man nebija mīļa.))

Bet, ja ir mūžīga pārdzimšana, tad cilvēks jaunā dzīvē visu veido no jauna. Neviena pazīstamā.

Ja ir augšāmcelšanās un satikšanās pēc nāves, arī attiecības var turpināties pēc nāves. ("Tu satiksi savu nomirušo māmiņu/kaķīti/kāmīti!")

Ja ir pārdzimšana - cilvēks ir šausmīgi vientuļš un pats par sevi.

Varbūt man ir radies kļūdains priekšstats (nu, es tačū dabā neesmu pārbaudījusi), bet man ir radies priekšstats, ka reliģiskā vide, kurā ir solījums uz satikšanos pēc nāves, ir radījusi šausmīgi vientuļus cilvēkus jau te uz zemes. Bet reliģiskā vide, kurā cilvēks ir nolemts vientulībai un klejošanai, ir radījusi stipras un "čupainas" cilvēku kopās, kurās nekad nevari būt vientuļš un pazudis, jau šeit - uz zemes.

Kāpēc??

Bet par to pārdzimšanu, un satikšanos - nu muļķibas pilnīgākas!! Oki, labi, bāra bērni protams, šausmīgi priecātos satikt savas mammas, bet ko darīt ar visām tām pārējām samudžinātajām attiecībām??