Citreiz domāju par paradīzi, tb, to laimīgo vietu, kur, kā stāstīja mana vecmāmiņi, visi labie ļautiņi nonākot pēc tam, kad ir nomiruši. Nu jaa, un ne tikai mana vecmaamiņai patīk stāstīt par "paradīzi". Un es domāju, ka tāda paradīze, par kuru viņi man stāsta, man nav vajadzīga... Jo viss tur ir rokas stiepiena attālumā, ne pēc kā nav jācenšas vai jāilgojas. Nekas nav jāmācās. Nē, es varu atteikties no šādas paradīzes.
Bet kāpēc es dažkārt ilgojos, lai šeit uz zemes tā būtu - bez problēmām, bez grūtībām, vienkārši sēdēt....

Katrā ziņā, pasaulē ( un ari manī ) valda ilūzija par vieglu un neko nedarošu dzīvi kā par laimi ( nu man tā liekas ). Un kurš to pirmo papūtis?? :))

Apzinīga cilvēka dzīve - tās IR grūtības, lēmumi, utt.
Laime no tā nav atkarīga.