mena ([info]mena) rakstīja,
@ 2017-10-19 10:59:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
un par metoo, vai kā tur pareizi
Saskumos, jo visu mūžu man licies, ka esmu vīriešu neievērota, negribēta, nevajadzīga. Un tagad padomāju, ka neviens mani pat izvarot nav mēģinājis, ne kā savādāk uzbāzties. Nevajadzīgā. Negribētā. Kārtējais apstiprinājums.

Vissmieklīgākais, ka jā, kopš uzzināju par šito metoo, staigāju apkārt un domāju, ka, fū, paldies dievam, man neko tādu nav nācies piedzīvot!! Un tikai šorīt no rīta pēkšņi kā pa pieri - aha, bet kā tad toreiz Lietuvā?? Izvarot gribēja "draudzeni", ar kuru biju kopā. Es atkal biju liekā, kas varēja iet. Es nekur negāju. Draudzene nepiekrita "izvirzītajām prasībām". Mēs aizstāvējāmies, mēs izkāvāmies, mēs atbraucām mājās ar zilām acīm un šķipsnām izplēstiem matiem, abas, bet mēs atspārdijām to čalīti. Mācība, ko guvu - pat viens nīkulīgs čalītis ir stiprs, un viena sieviete fiziski nevar "uzvarēt". Divas var.

Tagad prātoju - kāpēc to neuztveru kā baigo traumu?? Vai tāpēc, ka mērķis nebiju es?? Vai tāpēc, ka aizstāvējāmies, nevis piekritām?? Vai tāpēc, ka traumas nebija "smagas"? Vai tāpēc, ka mana psihe pieradusi visu slikto izmest ārā, un aizmirst?? Aj, aj, būs jārok dziļāk, jāparakājas, tā taču nevar būt...


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?