Novēlojies māmiņdienas ieraksts
Mani apsveica māmiņdienā. Bet es galīgi nejūtos kā mamma. Kas es par mammu, - mani neviens neklausa!! Nu labi, tas tā, pa jokam. Bet ja nopietni, - kā es esmu mainījusies, sakara ar bērnu piedzimšanu. Da nekā. Vienkārši man ir tā pieredze. Un atbildība - tagad. Tās mazās dvēseles nevar tā vienkārši nomest, atstāt. Bet tas jau ar ir tikai tāds instinkts. Bet vai es esmu stipri gudrāka, kā tā meitene 20 gadus vecās fotogrāfijās?? Taču nē!! Vai es jūtu savādāk?? Taču nē!!
Tāpēc nebrīnos vairs par vecūkšņiem, kas apgalvo, ka jūtas ka 16 gadīgi.
Bet tāpēc es brīnos, kāpēc ceļošana tiek uzskatīta par tādu sava veida normāla cilvēka "must have". (Vismaz man tāds iespaids radies, ka redz - es dzīvoju labi, man visam pietiek, gada reizi braucu ceļojumā). Tāds bez maz vai vidusšķiras pienākums, nezinu kas. Ja neceļo - atpalicis cilvēciņš, pasauli nav redzējis. Bet reāli taču cilvēks nemainās - kāds aizbrauca, tāds atbrauca. Nu un kas. Piedzīvojums, tas protams ir. Un??
Un šajā sakarā vel... Cik esmu novērojusi, tad cilvēki, ja ir tendēti uz kaut ko (savu nelaimi), tad arī visu dzīvi cītīgi uz to brien. Mainās, nu būšu optimistiska - kādi procenti 10%. Alkoholiķis ir un paliek alkoholiķis. Ja vīrs sit, tad sitīs arī trešais vīrs. Ja mēdz veikalā uzrauties uz brāķi, tad arī visu mūžu pirksi brāķus. Nu kaut kā tā.
Un te nu atkal pie tās "jušanās kā 16 gados". Laikam jau par to nav ko īpaši priecāties, jo tas vienkārši norāda, ka smadzenes vairs neattīstās. Noveco gan.