AIjā žūžū lāča bērni...
Man ļoti, ļoti nepatīk likt gulēt bērnus!! Jaunākais ir peciņa - pabaro, paauklē, aizmieg un guļ visu nakti, bet vecakajam vēl arvien viss process aizņem labākajā gadījumā stundu, un sajūta ir, ka es ar viņu "cīnos". Tas nav grūti, tas ir nogurdinoši. Tas aiznem laiku, un liekas, ka es neko nedaru - es taču tikai lieku bērnu gulēt. Ko tik visu pa to stundu, divam nevarētu padarīt!! (aha)
Bet dažkārt, kad abi jau ir tādi mierīgi, un pusaizmiguši, un es miljono reizi dziedu " Aijā, žūžu", pie manis atnāk tāda laimes un miera sajūta!! Un sajūta, ka esam mazi puteklīši plašajā visumā, kas kaut kur traucas kosmiskos ātrumos, tā sajūta ir pilnīgi fiziska, no kājam gāž nost!!
Bet vienu gan es nesaprotu, - ja visums pēc lielā sprādziena izplēšas, un vel arvien turpina izplēsties katrā visuma punktā, tad kā - mēs cilveki, zemeslode utt arī izplēšas?? Nav brīnums, ka bērni dzimst arvien lielāki (joks!:)) ).