tautas dziesma
Tecēdama maizīt šāvu,
Lai skrien cepļa dibenā;
Stāvēdama bērnu zīdu,
Lai darbiņa nekavēju. .
Gluži stāvus bērnu nemāku vēl zīdīt, bet nu brīžiem ir tāda sajūta kā tai tautasdziesmā. Es ar to nelepojos. Jaunajām māmiņām mūsdienās bāž pa visiem galiem, ka bērniņš ir jānēsā, jāauklē, utt., ka visu laiku liekas, ka es savējos auklēju par maz, kaut vai tāpēc, ka viņi ir 2, un ik pa laikam viens tiek drusku apdalīts.
Īstenība nekad mūžā neesmu jutusies tik bezplīdzīgi, kā barojot bērnu. Sēdus vai guļus, bet ir jābūt mierā, un pie tam diezgan ilgu laiku, un regurāli. Kaut ko var aizsniegt rokas stiepiena attālumā, un tas nav daudz. Tāpat kā uz rokām auklējot bērnu nevar pat degunu pakasīt. Un nez kāpēc vienmēr saniezas! :D
Īstenībā mani patiešām izbrīna, kā teiksim 100 gadus atpakaļ sievietes tika galā ar visiem darbiem + zīdāmiem bērniem, jo neticu, ka darbi tika atcelti. Pēcdzemdbu atvaļinājums ir kaut kas ekskluzīvs, par ko esmu pateicīga, kaut arī nespēju izbaudīt pilnībā (darbu neviens nav atcēlis!).
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: