vecums
sevi jau nejūtu, tikai ik pa laikam nobrīnos, kas tas par kunkuli man uz vēdera uzaudzis... Tauciņi, ja... Un mati pēc bērna piedzimšanas atauguši tik smukā krāsā, varētu pat vairs nepiekrāsot, bet ko darīt ar tiem sirmajiem?? Mazāk jau nepaliks...

Veca sāku justies, kad sapratu, ka ļoti daudz apkalpojošā personāla, ko uztvēru kā "pieaugušos", un automātiski - autoritātes, šobrīd ir reāli jaunāki par mani (ārsti, vecmāte, utt.)

Esmu veca, jo apmirst jaunības dienu elki. Ak vai!! Maniem bērniem nāksies samierināties ar domu, ka klausos visādus miroņus. Kāda tur starpība - Deivids Bovijs vai Mocarts.

Un ieraugot vecākā brāļa sirmo galvu...