un vēl par Dieva māti Mariju un latviešiem
Kādu laiku atpakaļ lasīju, laikam jau še arī minēju, kāda ceļojuma pa D-Ameriku aprakstu, kurā ceļotājs stāstīja, ka šajā valstī Dievmāte tiek attēlota zelējam tabaku un Jēzus Kristus pēdējās vakariņās ēd jūrascūciņu. Es tagad tā pie sevis domāju un domāju, un sāku domāt, a vot cik pie mums sakrālā māksla ir "vietēja" vai "kosmopolītiska"? Žēl, ka neesmu lasījusi, bet ir taču pētījumi par kokgriezumiem krustcelēs - krucefiksiem. Bet altārgleznas?? Cik senas tās ir, kas tās gleznojis, vai vietējie, vai aicinātie mākslinieki, kādas tēmas populāras?? utt.
Bet man ir tāda nojausma, ka sakrālā māksla ir tāda pavisam "ne vietēja". Jaunava Marija nekur nestaigā starp govīm, un Jēzus nav pēcpusdienas apūtā atspiedis pret siena kaudzi, lai parunātu ar bērniem. Un manuprāt tas liecina, ka no vienas puses, latviešiem tā kristīgā ticība... Nu ziniet, kamēr viņi nāca uz baznīcu, baznīcā kristijās un bērējās, tikmēr gar to latviešu cilvēku dvēseļu dzīvi neviens īpaši neinteresējās, un viņi savās mājās varēja arī pūķus barot un pliki ap laukiem skriet. Protams, kungiem nepatika, ja divi zemnieki viens otru apsūdzēja, ka redz tas uz viņa laukos ar sarkanu diegu apsietu olu apracis, un tāpēc viņam visi zirgi nosprāguši, jo bija taču jākungojas un kārtībai jābūt.
Bet, ja jau latvietis tā it kā nevarēja savu ticību piekopt, bet tajā pašā laikā, ja ļoti gribēja - varēja, tad jāsaka, ka latvietis laikam ne īpaši gribēja. Jo īstenībā... īstenībā tā latvieša ticība bija tāda nenoformējusies, miglaina pati par sevi, nekonkrēta. Un lai kā visādiem nacionālistiem gribētos stāstīt par diženo latviešu reliģiju ar labiešiem un baltajiem zirgiem, tad tomēr man liekas, ka latviešu reliģiskie priekšstati bija neattīstijušies, vāji, nestabili. Tie nav saglabājušies ne jau tāpēc, ka baigi tika nīcināti, bet tāpēc, ka nebija jau kam īsti saglabāties.