Par to, ka salasītas zināšanu druskas ir slikti...
Vakar pa TV kasti, LTV, ja nemaldos, rādīja kaut kādu raidījumu, kura pamatvaloda bija vācu, un kurā stāstīja par vienu vācu "seksuālo maniaku". Cita starpā parādīja un izstāstīja par jau sen veiktu eksperimentu, kur nabaga žurciņai pievieno elekrodus pie smadzeņu baudas centriem. Un tad tā žurciņa pati var spiest pogu, lai iedarbinātu šos baudas centrus. Un nabaga žurciņa spiež to pogu kamēr nomirst, narkomāne nelamīgā...
Un te nu kārtējo reizi nākas domāt par to, kas es esmu, kas ir cilvēks, utt. Protams, cilvēks nav žurka. Bet tad jau pēc zinātnieku domām, cilvēks ar var to pogu spiest, kamēr nomirst. Bet no otras puses, cilvēks var to pogu nespiest, jo saprot, ka var nomirt, un tāpēc atsacīties no baudas "pa tiešo". Bet ja tā labi padomā, tā būs atsacīšanas no viena no pamatinstinktiem par labu otram pamatinstinktam - izdzīvošanas. Nevis kaut kāda tur cēlā un labā izvēle - es, cilvēks, izvēlos dzīvot. Vienkārši, kurš nu no šiem diviem izrādīsies bioķīmiski un kā tur vēl stiprāks, ietekmīgāks, tas arī uzvarēs. Smadzens, miesa, gaļa...
Atšķirība tikai tā, ka žurka savā baudā varbūt arī nomirst laimīga. Cilvēks manuprāt ne (vismaz eiroamerikāniskajā kultūrā ne). Jo viņš kaut ko domā, ir audzināts kaut kādā tradīcijā, un kaut ko zin par izvēlēm, un viņam ir bail nomirt, un viņam ir pienākums, un Dievs, un vēl vis kas tāds... Pie mums ir pieklājīgi un pareizi nomirt no sirdstiekas, no vecuma, katastrofā, tapt noslepkavotam, aizsūtītam karā, utt. No baudas pie mums nav pieklājīgi nomirt, tas ir nosodāmi, mazliet mistiski, nepieņemami. Tas ir trieciens kopienai, iekšzemes kopproduktam... Saņemies, ej pie psihologa, atrodi darbu, uztaisi bērnu un mirsti pieklājīgi!!
Un vispār - bauda kā tāda ir nosodāma. To var baudīt mēreni, pats noliedzot, ka baudi - labu kafijas tasi, koncertu, grāmatu, pusdienas, seksu, šokolādi, jo redz, tā ir "dzīvošana, nevis izdzīvošana". Vai arī legāli un spēcīgi baudīt uzvaru, uzvaru, uzvaru - karjerā, privātajā dzīvē, draugu lokā, līdz zaudējumam, un miršanai... Ai, nu jā, vari arī gūt baudu slavējot Dievu, šaustot sevi, un rāpojot uz ceļiem.
Nē, tur ir kaut kas vēl sarežģītāks un cilvēciski paradoksālāks. Un īstenībā - ērkšķi un sāpes vien šai dzīves ceļa... Kaut ko zini, bet īstenībā neko nezini. Domā, jūti, mocies savā zināšanas nezināšanā.

Un to zināja jau sen,sen, tūkstošiem gadu atpakaļ, un sāka stāstīt stāstu par paradīzi. Par laiku, kad cilvēks vienkārši bija laimīgs un dumjš, kā žurka. Bet tajā brīdī, kad saprata, ka ir kaut kas labs, un kaut kas ļauns, jebšu sāka domāt un it kā zināt, un apģērbās, un kļuva par cilvēku, zeme tapa nolādēta un cilvēkam tā dod ērkšķus un dadžus (arī prāta pasaulē). Un maize jāēd vaiga sviedros. Un VIŅI nobijās, ka šitāds te dunduks cilvēks neēd arī no mūžīgas dzīvošanas koka, un izdzina no paradīzes. Lai jau mirst, lai paliek par zemi, no kuras uztaisīts. Dzīvības koks tiek aizsargāts ar liesmojošiem zobeniem.

Kurā brīdī semītiskajā kultūrā vispār parādās kaut kāda cilvēka nemirstības ideja?? Ne jau nu paradīzes stāstā.