"Ikviena dzīvā būtne, sākot ar Brahmu, pirmo materiālajā pasaulē dzimušo būtni, līdz pat vissīkākajai skudriņai, vēlas baudīt kādu jutekļu uztveres doto garšu. Šos jutekļu priekus apzīmē ar terminu rasas. Pastāv dažādu veidu rasas. Svētajos rakstos minēti divpadsmit rasu veidi: (1) raudra (dusmas), (2) adbhuta (izbrīns), (3) šringāra (laulības mīlestība), (4) hāsja (jokošana), (5) vīra (bruņnieciskums), (6) daja (žēlastība), (7) dāsja (kalpošana), (8) sakhja (brālība), (9) bhajānaka (šausmas), (10) bībhatsa (satricinājums), (11) šānta (neitralitāte), (12) vātsalja (vecāku attiecības).

Visu šo rasu kopumu sauc par mīlestību. Sākotnēji šīs mīlestības pazīmes izpaužas pielūgšanā, kalpošanā, draudzībā, vecāku mīlestībā un laulības mīlestībā. Kad šo piecu izpausmju nav, mīlestība parādās netieši — kā dusmas, izbrīns, jokošana, bruņnieciskums, bailes, satricinājums utt. Piemēram, kad vīrietis mīl sievieti, šo rasu sauc par laulības mīlestību. Bet, kad šī mīlestība ir traucēta, var parādīties izbrīns, dusmas, satricinājums un pat šausmas. Reizēm mīlestība starp diviem cilvēkiem beidzas ar drausmīgām slepkavībām. Rasas var būt starp cilvēkiem vai arī starp dzīvniekiem. Rasa starp cilvēku un dzīvnieku vai kādu citu dzīvo būtņu veidu šajā materiālajā pasaulē nav iespējama. Rasas pastāv starp vienas sugas pārstāvjiem. Bet, kas attiecas uz garīgajām dvēselēm, tās pēc īpašībām neatšķiras no Visaugstā Kunga. Tāpēc rasas sākotnēji pastāv starp garīgajām dzīvajām būtnēm un garīgo veselumu, Dieva Augstāko Personību. Garīgās attiecības jeb rasas pilnīgi izpaužas garīgajā esamībā starp dzīvajām būtnēm un Visaugsto Kungu.

Tāpēc šruti-mantras jeb Vēdu himnas apraksta Dieva Augstāko Personību kā visu rasu avotu. Kad būtne nonāk Visaugstā Kunga sabiedrībā un bauda ar Viņu savu dabisko rasu, tad tā kļūst patiesi laimīga.

Šīs šruti-mantras norāda, ka ikvienai dzīvajai būtnei ir dabiskais stāvoklis, kurā būtnei ar Dieva Personību ir noteikta veida rasa. Sākotnējā rasa pilnīgi izpaužas tikai atbrīvotā stāvoklī. Materiālajā esamībā rasa izpaužas izkropļotā veidā un ir laicīga. Tādējādi materiālās pasaules rasas izpaužas raudras (dusmu) veidā un citos materiālajos veidos.

Tāpēc cilvēks, kurš iegūst pilnīgas zināšanas par šīm dažādajām rasām, kuras ir darbības pamatprincipi, spēj saprast sākotnējo rasu neīstās izpausmes, kuras atstarojas materiālajā pasaulē. Izglītots zinātnieks tiecas baudīt īsteno rasu garīgajā veidolā. Sākumā viņš cenšas saplūst ar Visaugstāko. Tādējādi ne visai saprātīgi pārpasaulnieki, kas neko nezina par dažādajām rasām, nespēj aizdomāties tālāk par saplūšanu ar garīgo veselumu.

Šajā šlokā skaidri pateikts, ka garīgo rasu, kura ir patīkama pat atbrīves pakāpē, var baudīt no Šrīmad Bhāgavatamas, jo tā ir nobriedis visu Vēdu zināšanu auglis. Pazemīgi klausoties šo pārpasaulīgo darbu, ikviens var sasniegt visu, ko viņa sirds vēlas. Tomēr cilvēkam jābūt ļoti uzmanīgam un jāklausās vēstījums no pareizā avota. Šrīmad Bhāgavatama tiešā veidā nāk no šāda avota. To Nārada Muni ir atnesis no garīgās valstības un iedevis savam māceklim Šrī Vjāsadēvam. Vjāsadēva savukārt ir nodevis vēstījumu savam dēlam Šrīlam Šukadēvam Gosvāmī, bet Šrīla Šukadēva Gosvāmī to ir mācījis Mahārādžam Parīkšitam septiņas dienas pirms valdnieka nāves. Šrīla Šukadēva Gosvāmī jau no pašas dzimšanas bija atbrīvota dvēsele. Viņš bija atbrīvots jau mātes klēpī un pēc dzimšanas nenodarbojās ne ar kādu garīgo praksi. Tikko piedzimis, cilvēks vēl neko neprot ne pasaulīgajā, ne garīgajā ziņā, bet Šrīlam Šukadēvam Gosvāmī, kas bija pilnīgi atbrīvota dvēsele, vairs nevajadzēja iziet pakāpenisko garīgās apzināšanās ceļu. Tomēr par spīti tam, ka viņš bija pilnīgi atbrīvots un atradās pārpasaulīgā stāvoklī augstāk par trijām materiālajām īpašībām, viņu piesaistīja pārpasaulīgā rasa attiecībās ar Dieva Augstāko Personību, kuru pielūdz atbrīvotas dvēseles, dziedot Vēdu himnas. Visaugstā Kunga spēles vairāk piesaista atbrīvotas dvēseles nekā pasaulīgus cilvēkus. Visaugstais Kungs noteikti nevar būt bezpersonisks, jo pārpasaulīga rasa ir iespējama vienīgi ar personību."