cilvēks reliģiozais
hmm, nu tas jau skaidrs, ka cilvēks, grozies kā gribi, rada Dievu pēc sava ģīmja un līdzības, un rodas reliģijas, un nomaina viena otru, dažas aizmirstās, dažas aug lielas un stipras, līdz atkal pazūd aizmirstībā kopā ar civilizācijām.
Daudz interesantāk man šodien liekas tas, ka cilvēkam IR tā tieksme un doma par Dievu, Gariem, Dzīvi pēc nāves. Taču jebkurai vēl neatklātai Amazones džungļu cilvēku ciltij ir savi reliģiskie priekšstati. Un pat mūsdienu "nereliģiskajā" laikmetā, paprasot uz ielas jebkuram, viņš teiks, ka nu, jā, viņš nav tur tāds kristietis/budists/muslīms vai kas, bet tic, ka šī dzīve nav vienīgā, ka dvēsele atdzimst (tas man liekas vispopulārākais pēdējā laikā, arī starp "vājiem" kristiešiem/bijušās PSRS iedzīvotājiem), vai sāks stāstīt vēl kaut kādu visu viņam zināmo reliģisko mistrojumu, cik nu viņš spējis caur sevi uztvert/izdomāt. (Interesanti, kā bija tiem, kas dzīvoja reālā PSRS, kur "pēcnāves dzīves" taču it kā teorētiski nebija??)
Vai tiešām tās ir tikai bailes no nāves, no absolūta un pilnīga "nebūt vairs nekad", par spīti tam, ka mūsdienu cilvēks par nāvi domā/piedzīvo, manuprāt ļoti reti, kaut arī dzīvo salīdzinoši ilgi?? Vai vienkārši apjukums lielajā pasaulē, un savas vietas/jēgas meklēšana tajā, jo esi atbrīvots no vienkāršās un dabiskās cīņas par izdzīvošanu?? Vai vāja radījuma velme uzkraut savas problēmas/paļuties uz kādu lielu un varenu spēku??
Kas ir tai cilvēka prātā TĀDS, kas viņu urda, un nedod mieru (ja vien vispār mēdz par kaut ko domāt)?? Nu kas tas ir?? Vot tas ir interesants jautājums. :)))