ņau, ņau, pasaulē nelaimīgākais kaķītis.... :))
Pa radio runāja kaut kādi (klasiskās mūzikas) dziedātāji, un viņi kaut ko minēja par cilvēka iekšējiem dobumiem, kas dziedātājam racionāli jāizmanto, jātricina, lai skaņa būtu lielāka. Vot man iekšā ir baisais dobums, un man ir aizdomas, ka es to visu laiku esmu aizgāzusi ar ēdienu, kaut arī skaidri zinu, ka tas dobums domāts citām lietām.
Fui, kaut kā perversi izklausās, bet īstenībā... Bļins, būtu es vai nu stipri prastāka, vai drusciņ prastāka + agresīvāka, vai ļoti gudrāka, varbūt (?) būtu vieglāk dzīvot, a tagad ...
Tāds mērkaķis, kuru cirkū gan ir iemācījuši ēst ar karoti, un uzvikuši drēbītes virsū, un iedvesuši pārliecību, ka nē, neesi mērkaķis, bet tajā pašā laikā mērkāķis kaut kur dziļi sirdī zin, ka nav arī īsts cilvēks, bet kas ir īstenībā - pat nenojauš. Bet dejo, dejo, ēst taču gribi!!
Mērkaķis nojauš, ka nav cilvēks, bet nezin, kas viņš ir, - tad ņem un izdomā, ka varbūt ir vairāk kā CILVĒKS!, un šajā absurdumā mokās vēl vairāk.