Grāmatas




Grāmatiņas sarindoju savas vislabāk patikšanas secībā.
Tā pirmā man vislabāk patika, jo pirmie daži stāsti bija īsi, bet patiešām šokējoši. Piemēram, pašā pirmajā stāstā jau pirmajās 3 lapaspusēs 13 gadīgu aristokrāti izdod pie vīra, bet viņa ātri vien kļūst par atraitni, tad tēvs viņu ielik klosterī, bet tur viņu pavedina sātans cūkas izsaktā, un viņa klosteri nodedzina, nu un tā tālāk... Tad vēl daži, manā uztverē labi šokējoši šausmu stāstiņi. Toties pēdējie divi stāsti ir pagari, tiem ir sava spoku aura, bet beigās izrādās, ka nekādu spoku nav. Tieši to pirmo stāstiņu raitums un biedīgums, bet pēdējo garo stāstu ilgais stāstījums un "nekādu spoku nav" beigas veido interesantu miksli.

Otrā grāmatiņa ir interesanta. Ir pagarš interesants, ievads. Tie ir īru rakstnieku stāsti, bet, acīmredzot, vairāk vai mazāk "izauguši" vai pat noklausīti no prastās tautas un mākslinieciski uzlikti uz papīra. Tiešam jaušas senatnes elpa. Fejas ir ļaunas un nelaimi vēsta balta kaķa parādīšanās.

Trešie ir īsi spoku stāstiņi, kopumā 16. Ne pārāk interesanti, bet toties visvisādi. Sākot kapsētu un mirušo parādīšanos tajā, ar spoku, kurš dzīvo antikvariātā un nevar noriemties pagātnes grēku dēļ, beidzot ar pusaudžiem, kas grib izjokot draugus ar spokiem, un viņiem tas pašiem slikti beidzas. Var izmantot kā tādu antoloģiju - par kādām tēmām un kādiem sižetiem var būt kalsiski spoku stāsti.

Iesaku tiem, kam ziema vēl nav beigusies, ar šerija vai kako krūzi rokās, siltā pledā ietītām kājām.