Bailes
Bailes tomēr man ir spēcīgāks stimuls, nekā pozitīvais piemērs. Pozitīvais piemērs manī tikai izraisa skaudību, sliktākajā gadījumā, vai vieglākas vai smagākas skumjas par savu dzīvi, sadirsto un velto, bla bla bla, labākajā gadījumā.

Bet stāsts ir tāds ka pie mums uz kantori atnāca viena sieviete. Viņa, cik saprotu, ir bezdarbnieks, kas pārkvalificējas, un viņai nepieciešama prakse. Naudu viņai maksā tas pārkvalifikācijas kanoris, tāpēc uzņēmums iegūst bezmaksas darbinieku, un gan jau kaut kādu praksi tie ļaudis arī iegūst ("labajā laikā"
pāris arī palika strādāt pavisam). Bet nu lūk - šī sieviete tagad kvalificēsies uz sekretāri -lietvedi. Bet seja viņai tāda, it kā viņa pirms tam centrāltirgū kartupeļus tirgojusi, un to darbu zaudējusi dēļ dzeršanas. Bet tā izskatās it kā tikai seja. Matiņi sataisīti. Apģērbs vienkāršs, bet kārtīgs. Un pat nesmird, ja salīdzina ar pāris mūsu kantora "dāmam", kas gan visādi iznesas - bet smird!!! Bet tā seja... Un, pagaidām neesmu arī īpaši daudz vairāk par sa/at-sveicīnāšanos kontaktējusies, bet manieres un izturēšanās tik ļoti atbilst tai sejai!!
Brr...

Un es nobijos. Es nebūšu tāda. Vakar nokrāsoju matus, šodien iešu iepirkt kādu šmotkiņu.

Nē, cacīgums man arī nepatīk. Un pārlieku liela pucēšanās. Un, nezinu, varbūt ir forši katru dienu uz darbu nākt sapucētam "pa pirmo", bet - tas ir smieklīgi.

Kaut arī, ja man kantorī kādam būs jāizdara aizrādījums, vai jāviec kāds īpaši nepatīkams darbs, es - sapucējos. Un kurpes uz papēžiem uzvelku. Ja es spēju būt nežēlīga pret sevi, tad es spēšu būt nežēlīga arī pret citiem. Un darīt to, kas jādara, nevis sapņošu un funktierēšu.
Tā kā tādi super kārtīgie cilvēki man liekas nežēlīgi. Uz ielas es tādam nelūgtu palīdzību.

Starp citu - vai man vienai pēdējā laikā it bieži uz ielas nāk klāt cilvēki un lūdz naudu "autobusa biļetei"??