Ai, nē, es nerakstu, jo esmu depresīva un sadzērusies salda vīna, un apdullusi no hiacinšu un liluju smaržas, un sapņoju par brīdi, kad varēšu doties mājās un adīt zeķi, pareizāk sakot, to ārdīt (eh, smagais mācību process).
Bet ar kolēģiem es labi izrīkojos - es lepojos ar sevi!! Jo pacienāju tikai "vietējos" kolēģus, ar kuriem kopā tā draudzīgā vai ne tik ļoti draudzīgā ikdienas dzīvošana, bet no "lielajiem" priekšniekiem tikai savācu puķes, patiecu paldies par laba vēlējumiem, un par torti/kafiju/tēju/vīnu pat neieminējos. :))