Aizmukšanas sindroms
Mums abiem ar vīru ir kaut kāds "aizmukšanas sindroms", vai. Gribas braukt prom, prom, prom... Man, kā mierīgākam cilvēkam, velmes sniedzas tikai līdz Latvijas laukiem, bet vīram, kā jau cilvēkam ar plašāku pasaulskatījumu un maksimālistam - uz citu valsti.
Bet mēs abi esam inerti cilvēki, un sēžam, kā sēdējuši.
Bet ik pa laikam tā sajūta, tās domas ir, ka te ir slikti, un, ka jāmūk. Un es domāju, kas tas ir?? Gļēvulība, nogurums, nespēja savest kārtibā "te un tagad" dzīvi, "tur aiz mākoņiem ir saule", vai "ziemeļmeita" sindroms?? Latviešiem ir tāds teiciens, ka no vilka mūk, lācim uzskrien. Bet ko nu no tiem latviešiem var zināt, viņi jau tāda vilkaču un raganu zeme bijusi (ir?), dzied dzismiņas, bet varbūt buramvārdus, pārnestās un simboliskās, bet īstenībā ļoti tiešās nozīmēs.

Bet man tomēr ir sajūta, ka viss ir jāsaved kārtībā, un tikai tad var mukt. Tad tas būs godīgi, un ar apziņu, ka arī TUR, būs kārtībā, jo ES TO VARU, - savest savu dzīvi kārtībā. Bet tad jau zudīs jēga mukt. Bet varbūt tad būs "jāmeklē", nevis "jāmūk"... Kas lai zin, šobrīd es zinu, ka es mukšu, nevis meklēšu, un mukšu no sevis.

Skauž man skauģis, bur man burvis,
Nevar mani sapostīt:
Dieviņš taisa zelta sētu,
Apkārt manu augumiņu.