mamma
Īstenībā, vot tagad, nodzīvojusi "līdz saviem gadiem", es domāju, ka man ir samērā jēdzīga mamma un liels, liels paldies viņai par to. :))
Un forši ir tas, ka man ir mamma un mammas mamma un viņu stāsti, un viņu dzīves, par kurām domāt, un no kurām mācīties. Reāli mācīties. Tā mistiskā dzīves pieredze, vai kaut kas tāds, bet es esmu bagāta, jo man nav tikai "sava" pieredze, tā izdzīvotā, bet arī viņu, tā izdzīvotā un izstāstītā, vai neizstāstītā, bet vienalga redzamā, jūtamā. Un tāpēc mana dzīve iet (mīļo Dieviņ, es neesmu lepna) labākā, "augstākā" kvalitātē. :))