ziemas svētki un kaķi
Eglīti nav vērts mājas vilk, ja negrib galīgi pātā sajukt. Tas būtu diezgan jautri, ja astoņas kaķenes nakts vidū izdomātu paspēlēties ar eglītē sakārtajām mantiņām vai eglīti pašu, un viss tas ar blīkšķi nāktu zemē.
Nē, nē.

Un vispār, es domāju, ka visus tos stāstus, par kaķu dziedinošājām un nomierinošajām īpašībām ir izdomājuši tie, kuri kaķus ir redzējuši tikai jaukās apsveikumu bildītēs, un varbūt uz ielas kādu nelaimīgu bomžiku.
Taču prātā var sajukt, kad šitie rezgaļi nakts vidū iedomājas nedaudz paspēlēties, kaut ko padzenāt (vienmēr atrodas - ko), attaisīt skapi un visu izmest grīdas, apgāzt vāzi, paši nomedīt plauktiņā paslēpto barību (tas nekas, ka bļodas pilnas ar vēl labāku ņammu), pasist pa ķepu pa spoguli, lai tas kā gongs sitas pret sienu, ielīst vanna un paņaudēt, aiz greizsirdības iečurā somā, vai kaut ko tādā garā. Un to viņi iedomājas apmēram 70% nakšu, - tā, uz rīta pusi.
Tāpat kad ierāpjas klēpī, vispirms ir jāpamīcas ar savām tievajām, nagotajām kājiņam un drusciņ jāpatecina siekala. Vai, ja guli, jāuzlien uz krūtīm, un murrāšana nu nepavisam nesakrīt ar cilvēka sirds ritmu. Un vispār - labāk nekur nesēsties, citādi kaķis ir klēpī, un tad ir žēl mest "tādu apmierinātu mīļumu" no klēpja arā, ja ienāk prātā aiziet uz toleti, uzvārīt tēju, sasmērēt svietsmaizi, vai izčekot epastu. Sēdi un cieties.
Nemaz nerunājot par nobradātu klaviatūru, gulšanos uz grāmatas, tieši tajā vietā, kur lasi, baigo kaķsiko sajūsmu, kad velc zeķubikses, taisies kaut ko šut un ripini diegspoles, pogas, izklāj audumus, un vēl ko visu.

Kaķis ir vienkārši kaķis. Nevajag neko piedomāt. Vienkārši - dievini VIŅU!! (viņas)

Varbūt tomēr atnest eglīti - kaķiem būs prieks?? Un divas no viņām nemaz tādu joku nav redzējušas??