Vēl arvien par ekskursiju, un tās iespaidiem.
Durbes pilī bija "LATVIEŠU TRADICIONĀLO ĒDIENU GATAVOŠANA FOTOGRĀFIJĀS" (fotoizstāde no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja). Te ( http://www.km.gov.lv/UI/main.asp?id=22922 )rakstits: Tās apmeklētāji varēja iepazīt 19. gs. lauku vidi, uzzināt, kā ieguva pārtikas vielas, kā tās apstrādāja, uzglabāja un sagatavoja lietošanai uzturā.
Bet es skatījos uz tiem cilvēkiem, un, kā latviski saka, nevaru atiet. Vīrieši vēl kā vīrieši. Bet sievietes - saņukātās, netīrās drēbēs, Netīrām sejām, basām, netīrām kājām. Sagurušas. Darba lopiņi. Tādas tās raženās tautumeitas?? Un kur etnogrāfiskais tautastērps - dziļi lādēs norakts, pat uz fotogrāfēšanos nav uzvilkts?? Nabadzība, darbs un viss. Un tas taču tepat - nesen. Mūsu vecomammu mammas.
Varbūt tāpēc, mums, latvietēm, austrumeiropietēm, tik ļoti gribas pucēties, izcelt sievšķību, jo mūsu sences to nevarēja?? Par sevi, un vēl par viņām??
Bet es tagad kādu laiku nebeigšu priecāties, cik man ir labi. Man ir vanna, un plīts, un panna, un elektrība, un visas brīnišķīgās lietas, ko pie elektrības var pieslēgt, ieskaitot ledusskapi, kurā ir viskaut kas ēdams, un lai būtu silts, man nevajag kurināt krāsni. Un vēl man ir televizors, kur paskatītiets, kā dzīvo citur, un internets, un GRĀMATAS. Es protu LASĪT un RAKSTĪT. Un vispār, es, Latvijas it kā vidējais aritmētiskais iedzīvotājs, dzīvoju baigi labi. Man ir kaut kādi sapņi un ilūzijas.

Un, palasot Skukas ierakstus par paklājām, izvilku "Cправочник Ковры", un "Izšuvumi, rokasgrāmata", un mazliet pasapņošu. Nez, vai Latvijā, vai kaut kur pasaulē, var nopirkt neona diegus izšūšanai??