rīta etīdes
Šorīt tramvajā atkal brauca gandrīz/vai/bomžs - avīzītē harčātājs. Šoreiz avīzītē tika ieharčāts tikai vienu reizi, toties viņam bija milzīgs buģiļņiks - nu tāds kārtīgs, kas zvana, sitot ar āmuriņu pa diviem šķīvīšiem. Buģiļņiks rādīja pat apmēram precīzu laiku (man bija interesanti to noskaidrot), un gandrīz/vai/bomžs likam tam vairākkārt skanīgi nozvanīt (kādas 5-6 reizes).
Bet interesanti - gandrīz/vai/bomžs, bet tāds samērā kārtīgs - noskuvies, samērā tīrs, bet tomēr tāds bomzīgs. Un kaut kur jau brauc ne pirmo rītu (kāpj ārā pieturā pie Operas) - kaut kādās darīšanas taču acīmredzot viņam ir, darbs (?).
Man viņš patīk, kaut kādā ziņā. Varbūt tādā ZOO dārza līmenī - man patīk uz viņu paskatīties. It kā taču ZOO dārziem ir attisnojums - cilvēki uz tiem brauc paskatīties dzīvnieciņus, uzzināt kādi tie ir ĪSTENĪBĀ, nevis tikai bildītēs. Paskatīties caur restēm un aiziet. Un uz šo gandrīz/vai/bomžu man patīk paskatīties un aiziet.
Tikai kāpēc es to tā atceros un pat ierakstu cibā?? (Atceras jau tikai "būtisko". "Būtiskais" katram savs.)

Hmm, varbūt tur ir kāds sakars ar bagātību/nabadzību? Mazliet. Skaisto/neglīto?? Noteikti. Normālo/dīvaino?? Fakts!! Šajā cilvēka visas (ne)gatīvās lietas (nabadzība, neglītais, dīvainais) ir mazliet virs normas, nu mazliet, mazliet, bet jūtami. Tāpēc dienās, kad esmu ļauna un īgna man tas patīk. :))
Jo dažkārt tā gribas trakot un sabāzt visiem pozitīvajiem (bagātajiem, skaistajiem, normālajiem) cilvēciņiem degunos harčās un šķidrās kakās izmērcētas avīzītes. Vienkārši tāpat, lai sabojātu zīdu un kažokādas, un jo to "dziļo" domu... Ai, pofig, nav tādas dziļās domas. Vienkārši trakums!!