Par mūziku.
Kādreiz, sen, sen, kad biju jauna un skaista (aptuveni rēķinot pirms gadiem 10 vai 11), man liekas, es tiešām mīlēju muziku, nu kā jau tādā vecumā mēdz mīlēt mūziku. Un varāju staigāt apkārt dziedot par sētniekiem, kas īstenībā ir žopa s metloj (Agata Kristi), domāt, ka Dievam ir slikta humora izjūta (Depeche Mode), un sapņot par lidlaukiem, pa kuriem delfīni pastaigājas (Dzeltenie Pastnieki). Un izplēst rokas un lidot, kad skanēja Index – Wilting. Tajos laikos mūzika (vēlams – skaļa :)) ) mani sakārtoja un darīja laimīgu. Un es to mīlēju.

Bet tad jau tas aizmirsās, kā jau tas mēdz gadīties. Varbūt tāpēc, ka mīlestības vietā nāca – vesela gūzma informācijas un izzināšana, izzināšana, pāri pārskriešana. Bija, ka kaut kas ļoti patīk, ļoti, ļoti, bet tā nebija mīlestība.

Bet zin, kāpēc es to tā atcerējos?? Liekas, es atkal mīlu mūziku. :)) Skinny Puppy. :))

Un liekas, arī lūgties ir vienkāršāk un patiesāk kļuvis.