nu ja
Biju ciemos pie mammas. Gluži netīšām atklāju, ka sīkās māsas ir nopirkušas mp3 pleijeri, un slepenībā to klausās. (Njā, sīkās māsas - pašas jau pelna nauda, bet vēlarvien - "sīkās"). Bet mammai to nedrīkst ne teikt, ne rādīt, jo mammas viedoklis ir, ka austiņas bojājot dzirdi. Un basta.

Hmm, jā, jā, atceros, bija tāda lieta. Un ne tikai austiņas bojā dzirdi, bet vēl daudz sīku lietiņu. Arī kājas es sāku skūt "slepeni", un uzacis plūkāt arī. Un to tiešām varēja veikt diezgan "slepeni", jo mammai, kaut arī par visu bija viedoklis, piemīt perfekta spēja neko neredzēt. Piemēram to, ka esmu sākusi plūkāt uzacis, viņa pamanīja apmēram pēc pusgada: "Tev sejā kaut kas mainījies, vei neesi apgriezusi čolku??" Jā, jā... čolku.

Bet es tā pakasīju aiz auss un padomāju, ka man vēlarvien, kaut arī esmu "savā dzīvē", patīk darboties tā "slepeni", pat ja es daru lietas, kuras nav nosodāmas. Nevienam nav jāredz, kā es mazgāju grīdu, mācos, skuju kājas. Tajā pašā laikā mazgāt traukus, krāsoties, lasīt, adīt var arī "redzami".

Bet varbūt es te kaut ko samuhļīju...