ne jau tikai par ziemu
Visapkārt ir tumšs un auksts, un riebīga ķēpa. Nenoklīstu un nepzūdu tikai tāpēc, ka eju pa ierastām, iestaigātām taciņām. Jā, pat katrs mēģinājums iet pa labi vai pa kreisi ir tikai ierastā, zināmā taciņa. Ar acīm izgaismoju tikai to nelielo pleķīti sev priekšā. Un tad jau apmēram redz kur iet - kādus divus, trīs, simts soļus uz priekšu. Vairāk jau ne. Bet tumsa, aukstums un bezgalība biedē un nomāc, tas nekas, ka pa TV un radio to sauc par pasauli, un stāsta, kas tur notiek.
Apskaužu cilvēkus, kuriem ir mērķis - viņi redz tālu uz priekšu. Un cilvēkus, kuriem ir sapņi, jo liekas, kaut arī viņi neredz - viņi tic.
Un tad atkal sabīstos no saviem sapņiem, jo tie vairāk vērsti uz tumsu un aukstumu, nevis uz to, kas varētu slēpties AIZ. Un tas taču nav pareizi, vai ne?? Es esmu normāla, vidēji aritmētiska Latvijas iedzīvotāja, - nu taču saņemies!! Es saņemos un nekas nenotiek.
Un tad ir siltums un gaisma. Siltums, pie kura piespiesties, ieritināties, sasildīties. Tad var aiztaisīt acis un vienkārši just, un tad nav svarīgi, ka neredzi it neko, pat ne divus soļus. Tad nav svarīgi, ka arī aiz aiztaisītām acīm ir tikai tumsa. Jo visapkārt ir gaismas sajūta. Un tad var smaidīt. Un priecāties, ka ir ķermenis, ar ko baudīt. Un būt pilnīgai un laimīgi.
Glabāt gaismu sirdī. Glabāt siltumu un nest cauri tumsai, līdz laikam, kad atkal varēs sildīties un baudīt.
Redz, mani sapņi. Vidējie aritmētiskie.
Līdz izmisumam laimīgie.