Par TV brīvdienās
Ja tur ārā ir auksts laiks un tā, bet istabā silti un jauki, tad protams, vairāk sanāk pa to silto istabu dzīvoties. Un istabā ir tāda kaste, kuru bieži vien ieslēdz tikai "fonam", bet beigās piesēžas un skatās, skatās, skatās... līdz vēlam vakaram.
Un šajās brīvdienās tajā kastē diezgan daudz rādīja visādus šizetus par depresijām un pašnāvībām. Pilnīgi tik daudz, ka es pat sāku kasīt aiz auss - a moška man arī ir depresija?? Uhh, cik tad būtu viegli, forši un moderni attaisnot savu "mazkustību", un "neko īpaši nevēlos". Kaut arī tiešām, ja no ilgas vārtīšanās pa gultu nereibtu galva, es labprāt tur (gultā) pavadītu visu dienu un visas dienas.
Un tad vēl teica, ka 80% Latvijas iedzīvotāju ir domājuši par pašnāvībām. Nu nez, kā tur tie teicēji to ir izštukojuši, jo man jau neviens nav prasījis, bet es atcerējos nesenu pagātni, kad pie viena galda sēdēja 6 jaunas meitenes (18-25 gadi), un runāja par pašnāvībām, un VISAS bija par to domājušas, un viena pat darījusi (sadzērusies tabletes). Nu redz, bet es tā padomāju, ka man sanāk 100% Latvijas iedzīvotāju ir domājuši par pašāvību. Un vēl kas man likās interesanti - katrai tas pašnāvības veids bija savādāks. Sākot ar tām pašām tabletēm, lekšanas no liela augstuma un beidzot ar to pašu vēnu griezšanu. Es gan pati neko tādu nevarētu. Es varētu tikai mēģināt nobadoties līdz nāvei. Tas būtu savā ziņā pat estētiski - nekādu asiņu, nekādas ķēpas vemekļu vai izšākidītas miesas veidā. Un kas pats labākais - līķis jau dzīves laikā savā veidā iebalzamējas. Redz, man pat būtu tā kā nedaudz sava mūmijā. Feini.
Jā, vakar pa to kasti rādīja anoreksijas slimniekus. Man tas neizsauca riebumu. A nez, vīrieši slimo ar anoreksiju, jeb tā tomēr ir sieviešu specifika??