Kodolbriesmas
Ir vai nav aktuāli??
Liekas, vismaz pirms kāda laika, bijušas krietni aktuālākas. Pirmā apjausma par to man radās lasot K. Vonnegūtu, bet kaut cik to piefiksēju apziņas līmenī skatoties Skinny Puppy video. (Un tad jau atmiņā pavīd arī kaut kas vecss no A-ha.)

Bet pirms tam man bija periods, kad miegā guļot sapņoju par kodolbumbas sprādienu. Kaut kur, no nezināmiem avotiem saglabājušies apmēram tāda informācija kā: "Spēlēja futbolu, ieleca grāvī pēc bumbas, noliecās, izslējās - bet skolas vairs nav.", manī bija radījuši iespaidu, ka izglābties var, jautājums - aiz kā tu stāvi, aiz sētas, grāvī, vai vienkārši aiz kaut kādas sienas. Tad nu savos sapņos es parasti glābos - bet tas nebija galvenais!! Galvenais sižets šajos sapņos bija par izvēli un par "neapzinīgo (apzinīgo?) reakciju". Tolaik tikko sāku satikties ar Vīru, un tad nu man savos sapņos nācās risināt diezgan sarežģitas problēmas - aiz kā paslēpties? vai man pietiks spēka paraut aiz rokas un paslēpt Vīru? vai es gluži automātiski paslēpšos un šādu briesmu priekšā piepeši Vīru vienkārši aizmirsīšu? vai mana reakcija būs pietikoši ātrā, lai paslēptu mūs abus?? Sapņos atbildes bija dažādas, bet tās ne par nieku nedeva atbildes dzīvei.
Pēc tam sāku domāt, ka sižetiski šie sapņi cēlās no vienas animes, veidotas pēc autobiogrāfiskiem motīviem, par zēnu, kurš izdzīvoja pēc Nagasaki sprādziena. (Vislabākais bija, kad viņš ar māti salika virtuves plauktiņā sava tēva un māsas un kā tur vēl galvaskausus, lai stāv!!) Dažām animēm būtu vajadzīgs vecuma cenzs!!

Tad es atcerējos, ka jaunībā, kad vēl biju tīra, balta un nevainīga arī, tad domāju - ja uzzināšu, ka rīt būs pasaules gals, tad noteikti skriešu ārā, savākšu pirmo vīrieti kas gadīsies, un mīlēšos, jo negribēju nomirt kā jaunava. Un tad atkal sašaubījos - nomirt nevainīgai - tas taču baigi forši... Redz kā mūķenes... Varbūt man iet klosterī... (Kādi tik brīnumus vecmāmiņas neiestāsta mazbērniem katoliskās ģimenēs!!)

A vakar padomāju - pie nosacījuma, ja es zinu, ka iet bojā visa pasaule, nu labi, kaut vai tikai visa Latvija, man nebūtu žēl nomirt. Un es gribētu tā smuki - gultā, blakus Vīram, vienkārši gulēt, un mierīgi nomirt. Diez vai mani uztrauktu mamma, vai māsas, vai brāļi, ja tas būtu tā globāli un pamatīgi. Būt blakus Vīram gan būtu svarīgi!!