par Ziemassvētkiem (oda kapitālistiem)
Labi, nerunāsim par svētku sajūtu un visādām lietām.
Tuvojas Ziemassvētki, kuros galvenā IDEJA, lai arī kāda tā nebūtu bijusi pirmsākumos, šobrīd cilvēku apziņā tiek bīdīta kā pasākums, kuram jāvairo sirdsiltumu, mīlestību, piedošanu, prieku, ģimeniskumu, un daudzu citu pozitīvu sajūtu.
Kā vislabāk to darīt? - Uzdāvinot dāvaniņu!!

Pēc būtības dāvanu dāvināšana ir ļoti pozitīva lieta. Ja pavēro bērnu (neizlutinātu), tad jāsecina, ka viņš tiesām priecājas par dāvanām. Ja es pati tā pakasu pakausi, tad mani arī dāvanas iepriecina.
Loģiski man gribas secināt, ka dāvanas, kuras būšu sarūpējusi es, iepriecinās manus radiniekus, kolēģus, draugus un paziņas. Tas vairos viņu sirdsiltumu, mīlestību, piedošanu, prieku, ģimeniskumu, un daudzas citas pozitīvas sajūtas. Tajā pašā laikā man ir BAIL, ka, ja dāvaniņa netiks sarūpēta, es varu vairot apvainojumu/aizvainojumu, rūgtumu, nosodījumu, un citas negatīvas emocijas, kuras taču šajos svētkos nevajadzētu vairot!!

Pagājušogad, kad es vēl biju jauna un skaista un enerģijas pilna, es ar aizrautību cepu piparkūkas, gatavoju mājās konfektes un citus gardumus, un mani patiešām pildīja prieks, to visu gatavojot un dāvinot.

Šogad es jūtos šausmīgi piekususi, jo strādājot un pelnot naudu, kā jau kapitālistiskajā sistēmā pieklājas, esmu DRAUSMĪGI piekususi, un goda vārds, mājās labāk guļu, nekā cepu lērumu piparkūku. Bet es jau esmu gudra, - ha. Es aiziešu uz veikalu, un sapirkšos konfektes, un cepumus, un kaut kādas svecītes, un varbūt pat matu šampūnus, un man visiem sanāks pa dāvaniņai. Ha. Tas jau nekas, ka bez sirds siltuma, vienkārši veikalā nopirkta, iepriekš sarēķinot finanses, un pēc tam saviebtu ģimi stāvot rindā starp citiem piekusušiem un rezultātā nikniem cilvēkiem. Un kapitālistiem atkal labi - viņu peļņa vairojas.

+ Problēma ar izlutinātību. Kuram katram jau nepietiek ar to, ka es viņu vienkārši atcerēšos un uzdāvināšu svecīti. Bet nu te jau man po. Es būšu atpirkusies.

Un visstulbākais, ka iziet no šitās Ziemassvētku sistēmas kaut kā viltīgi - nezinu kā. Jo nav jau laika padomāt. Pat šitik garu poustu uzrakstīt - jūtos kā laika zaglis.

Ai, da nu - po... Viss ir slikti.