Citreiz es strīdos un sastrīdos.
Vakars. Svētdienas vakars. Rudenīgs svētdienas vakars.
Virtuvē logi nosvīduši no tvaika – vāras biete un ūdens tējai. Aiz baltajiem aizkariem – melna nakts. Kājās vilnas zeķes pēc vannas. Siltums jāglabā. Siltums ir arī sirdī, šovakar tā skatoties uz virtuves lietām, lietotām jau gadiem, tomēr ik pa laikam apzinoties, - tās nav manas. Tās visas kādudien būs jāatstāj. Jāsaliek vietās pēdējo reizi un jāatstāj.

Gulta, silta gulta. Rīt uz darbu, bet tagad ir silts un labi. Pēc vakariņām blakus apmierināti burkšķinās divi vēderi, un sega uzticīgi glabā ķermeņu siltumu, lai nesaltu abiem. Vējš aiz loga dzenā gotiskus, baltus mākoņus un purina koku galotnes. Pilnmēness. Tālumā rej suns. Istabas kaktā grabinās kaķis. Garām pabrauc nakts tramvajs. Laime, mīlestība un miers. Es tikai klusiņām raudu uz iekšu dusmu un bezspēcības asaras!!

DUSMAS!!

Nostāties dusmās paceltiem kulakiem pret debesīm, un niknumā spļaut acīs radītājam, kurš radījis šo cilvēci ar visām tās pasaciņām. Pasaciņām, kurām tic un grib ticēt, jo neko citu nezin. Un vismelīgākās no visām ir pasakas par mīlestību. Ejiet dirst ar savām Pelnrušķītem un Sniegbaltītēm!! Kur ir teikts, ka viņas mīlēja Princi, vai, ka Princis mēlēja viņas?? Nekā. Tik vien, kā apprecējās un dzīvoja laimīgi. Ha!! Bet, es negribu runāt par šīm pasakām. Jo ir vēl lielāki meli: „Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” Ha. Redzi, man ir mīlestība!! Man ir mīlestība!! „Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.” Tāda ir mana mīlestība. Ja Tu redzi manu sirdi, Tev jāzin!! Bet es vienalga esmu Nekas. Nekas... Un nespēju - neko!! Tikai raudāt bezspēcības asaras. Jo sāpēs, kas otram jāizsāp, es nevaru palīdzēt....

BEZSPĒCĪBA....

Klusē, sieviete!!
Pilnmēness, PMS, atskaites, nogurums, un redz.... Tavi nervu gali atkailināti un Tu tik viegli raudi!! Un nevari pateikt neko citu, ka tie tik tādi sieviešu trakumi!! Kā gan tu vari spriest par mīlestību?

Es viņu mīlu!!

Tev viņu tik ļoti vajag!! Pieskarties, sajust, saost vai vienkārši skatīities. Tu ar nagiem esi iekrampējusies dzīvē, noliedz laiku un apgalvo, ka mūžiba tevi nebiedē, ja vien esi kopā ar viņu!!

Es atzīšos, mani biedē viss – mans ķermenis, mans nespēks, mans nogurums, manis pašas asaras, un mūžība par visu vairāk. Es tikai neprātīgi viņu mīlu!!

Nevainīgos rītos, pēc miega, tev vajag viņa miesas siltumu un viņa ādas maigumu pret savu ādu. Tu skaties uz viņu aizmigušu, baidoties traucēt miegu. Un smaidi, tu, sieviete, ne jau domājot par mūžibu, bet par to, cik maigas viņa lūpas, plati pleci un spēcīgas rokas!! Bet mūžibā...

Hei, viltīgais!! Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk jautājumu man tiek uzdots, bet atbildes... Atbilžu nav. Varbūt pasaki tikai šoreiz – varbūt Tu radīji vienu dvēseli, un izdalīji uz mums diviem?? Ja vien...

Klusums.
Vējš aiz loga dzenā gotiskus, baltus mākoņus un purina koku galotnes. Pilnmēness. Tālumā rej suns. Istabas kaktā grabinās kaķis. Garām pabrauc nakts tramvajs. Laime, mīlestība un miers. Es paskatos uz mīļoto sev blakām un pasmaidu. Mīļais, Es esmu Tu. Man arī ļoti sāp. Un viss būs labi, lai ko tas arī nozīmētu.....