Nez.. es pat savā ziņā priecajos, kad skolas laikā biju tas "atstumtais". Lai gan mani gluži toletes podā nemarinēja un pat bija tā, ka pa muti dabūja tie "krutie", taču tas principā neko nemaina. Jo šī emocionāla vardarbība, par ko tik moderni pēdējā laikā runāt, grauj cilvēku vairāk nekā asiņojošs deguns. Es priecājos, ka tieši šī atstumtība un vardarbība man neļāva pārvērsties par vienu no tiem tipveida jaunatnes pārstāvjiem ar vienādām interesēm un pat vienādu personas formu. Tas ir savā ziņā tāds kā bezmaz rūdījums un pieredze, kas ļauj daudzus secinājumus dzīvē izdarīt krietni agrākā vecumā, nekā tiem tuklajiem puišeļiem ar mammas atmestajiem 5Ls un krutajām fīčām kabatā. Principā tie atstumtie 40% gadījumā vienkārši ir pieaugušāki par saviem vienaudžiem un viņus absolūti nesaista šo vienaudžu posteri, tusiņi, randiņi, tīņu masu pasākumi, puišu grupiņas un cita jaunatnei paredzētā prece.
Taču šīs bailes no savādākā nekad nepazudīs. Tās ir tikpat dabisks emocionāls process kā agresija, mīlestība, rijība utt. Ja sabiedrības vienībām nebūtu šo baiļu, mūs vai nu vispār nebūtu vai arī tie nebūtu vispār mēs. Hmm... tam pat varētu būt saistība ar dabisko atlasi.