Jocīgi
Vakar nomira vectētiņš. Un kļuva gaiši, kā Sīmaņa dziesmā. Gaiši, kā piedodot. Saka, ka kļūstot vieglāk, kad viņus apglabā. Manējais bija tik daudzas reizes augšāmcēlies, ka nevarēja vairs saprast uz kuru pusi griežas zeme. Un arī penālī viņam bija palikusi tikai dzēšgumija un mazs, sarkana zīmuļa gals. Tas, kurš labo, nevis rada.