nokrāsoju matus sarkanus. nopirku jaunas apakšveļas,krāsainas zeķubikses un svārkus. tērēju naudu kā negudra mans mīļais tāpat. keelausos emily haines un neiespringstu. dzeru notropilu un kaut kādus vitamīnus atmiņai. progress ir - atceros visu,ko neesmu izdarījusi. ja man nebūtu tik uzpūstu sirdsapziņa,varētu tā mierīgi plūst tālāk. visu laiku mokos ar pašpārmetumiem par nemācīšanos,jaukajām nedēļas nogalēm tas velkas cauri kā veca,durstīgi raupja,piepuņķota šalle ap kaklu,kas žņaudzas. un ko es daru? turpinu nemācīties. bet nu visamz esmu pārtraukusi dzeršanas paradumus. lai gan bija gan kur gan ar ko gan kam ar godu ko iedzert. biju pie ārsta,satiku sen neredzēto mārtiņu, biju uz latvian blues band konci sapņu fabrikā, sapazinos ar mīļotā kursa biedriem, tad svinējām viņu kopējo fotoizstādi studentu klubā,tad lēkājām un dejojām tajā pašā iestādījumā,tad biju uz kuklačova kaķu cirku [ izrādās gan,ka tas bij domāts bērniem,bet es jau arī biju tur b;erns - savai mammmai līdzi],tad ar māmulīti kūkojām miļotā bārā un viņš mūs baroja ar picām un zupām un visādiem non-alkaholiskiem dzērieniem. un tad es divas stundas iepirku sveces un svečturus,zīda nakckreklu, dzērvenes pūdercukurā un serenādes konfekltes,lai pēc tam vēl divas stundas mazgātu visādas grīdas dzīvoklī,un tīrītu visu,lai pa smuko savu mīļoto no darba sagaidītu un mēs pavadītu romantisku vakaru sveču un aromātisko eļļu atmosfērā un bez seksa. viss izvērtās vēl labāk- - mīļotais pārradās mājās ar kaķi. mellu pusaugu briesmonīti šampanieša kastē. nē,es domāju,ka ,mēs viņu nepaturēsim,jo viņai ap kaklu ir dzeltena blususiksniņa un ļoti labas manieres- nokārtojas tikai granulās. mazā negantniece bij droši iesoļojusi bārā,apstaigājusi visus klientus,palēkājusi pa bāra leti,izvārtījusies miltos un iepazinusies ar kamīna iekšējo uzbūvi. mans mīļais ir pilllnīgā starā. oi,oi,kādas tam kaķim actiņas! oi oi,kādas tam kaķim austiņas!! es jau saku,ka tās actiņas un austiņas ir tādas pašas kā abiem maniem melllajiem kaķiem kokneses mājās,bet mīļais to izskata par zīmi un īpašu kaķi,kas atnācis tieši pie viņa.
vakar pat nepalikām uz dailes teātra izrādes otro cēlienu,jo bija,luuk,jāskrien mājās pie Bīčas - tāds ir viņas jaunais vārds,pateicoties bāra nosaukuma,kurā viņa bija tik droši iesoļojusi sestdienas vakarā.

šobrīd Bīča atkal konstruē Eifeļtorni vai kaut ko tikpat svarīgu savā granulu kastītē.
ticu,ka viņas saimieki ir ļoti nobažījušies par savu mīluli un izmisīgi to meklē.

es ceru