|
|
Monday, June 4th, 2012
| |
02:34 - paliek
|
viss jau paliek tepat. un pārējais pazūd. ja tu kādreiz meklēsi mani,es nezinu, kurā pusē būšu - tajā kas paliek vai nē.
bungādiņas vienmēr šķiet tik vārgas, bet bungas tādas nešķiet. vienmēr gribas, lai sit stiprāk. nu, pa bungām.
ja tu kādreiz meklēsi mani, bet negribēsi nevienam prasīt, tu neko nevarēsi atrast. es tikko pārbaudīju. nekā.
veicamie darbi, apskaujamie cilvēki, apsolītie dārza svētki, neapmeklētās valstis, iesāktās grāmatas, pamestie lāči, ko humpalās nenopirki, pusizdzertās pudeles, neatbildētās vēstules, neizrunātās lietas, neizmestās ēdienu paliekas - nu kur tad tas viss paliks, ko? bez tevis, ko?
nu labi, dažas lietas atrisināsies pašas no sevis, nu labi, visas varbūt - ēdienu kāds apēdīs, cilvēkus kāds apskaus, tos humpalu lāčus tik un tā neliks ar tevi kapā, un apsolītu dārza svētku dēļ arī neviens nav nomiris, beibī.
protams,ka tu tā arī nekad nesapratīsi,kāda jēga bija to iesākt un, ja jau nav iespējas to turpināt, tad kāpēc bijs iespēja iesākt? nu,protams, ka tu nesapratīsi.
un,ja pabeigtu, arī nesaprastu.
tu nesapratīsi.
un lai tev jauka diena.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Friday, March 30th, 2012
| |
22:55 - snieg un snieg
|
kaķis gaida kādu mājās. ārā snieg tik traki, ka škiet man arī tā vajadzētu darīt. nu tā kā taureņi dara ap to ziedēšanas trakumu. šodien mums bija spēle, lai mūsu intuīciju. es tajā spēlē drusciņ šmaucos un man bija labs ļoti rezultāts. tas laikam nozīmē,ka es neuzticos intuīcijai vien. šodien turpināju lasīt "Askēzes ceļu" - tā mazā grāmatiņa mani ļoti aizķer. tās dēļ es ļoti cenšos neaprunāt citus, apzinot savu mazspēcību un to,cik ļoti man patiesībā vajadzīga atsvabināšana, kurai galīgi neesmu gatava ļauties. pēc tam es aizgāju uz solāriju. pēc tam izdzēru vienu alu un ar divām šampanieša pudelēm gāju atvadīties no lietuviešiem un igauņiem. tas viss kopā ir tikpat nepareizi kā šmaukties spēlē, kas pārbauda tavu intuīciju, bet neviens jau nepārbauda iegūto rezultātu - tas katram pašam sevis pēc. nu nepareizi.
un tad vēl tas sniegs ņem un uzsnieg.
šodien man šķita,ka migla no prāta ir zudusi un man ir gan vīzija, gan mērķis, gan misija, gan visi tie citi dranķi, kas māk prātu nolikt par galveno noteicēju, bet še tev! uzsnieg tas sniegs kas ir vistiešākais prāta ienaidnieks un visi pūliņi ir velti.
abi kaķi guļ. auskari ar kaķiem arī guļ. vīrietis zvanīja un klausulē ļooooti lūdzās, lai mēs šodien drusku iedzeram alu. es teicu - labi. un neteicu,ka divas viņa pudeles jau izdzēru.
tā es daru.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Tuesday, February 16th, 2010
| |
11:30 - nu ir laiks aizvijies/daudz kas ir(a) mainījies
|
šorīt pateicu mīļajam,ka neesmu pret viņu atklāta. ka ļoooti daudz ko noklusēju. un tad it kā šo to pastāstīju. bet arī tas,ko pastāstīju bija tikai pats maigākais minimums. pārējo atkal noklusēju. un pati no sevis arī visu laiku to klusēju. tikai šad tad,kad gribas sevi pamocīt,braucot vilcienā un skatoties pa logu vai piedzeroties un blenžot tukšumā,es sāku sevi mocīt ar to visu. ar to,ka palaižu savu dzīvi vējā ar šiem cilvēkiem šajā dzīvokī. ar to,ka palaižu ļoti daudzas baudas garām. palaižu tik ļoti,ka esmu par tām pat aizmirsusi. ar to,ka samierinos ar šitādu dzīvi. ar to,ka man nav drosmes to pat skaļi pateikt. ar to,ka esmu samīlējusies kādā citā (bet tas būtu īslaicīgi enīvei,tāka nav vērts čakarēt savu ērto ģimenes ligzdiņu). ar to,ka es sev galīgi vairs nepatīku. ar to,ka mans mīļais man ir more or less vienaldzīgs. bet es nespēju iedomāties savu dzīvi bez viņa. es negribu pat iedomāties savu dzīvi bez viņa. bet nav forši arī vairs. jūtos kā sprostā. es pārtieku tikai no tām samīlēšanās emocijām,tās man dod prieku un liek sapucēties. bet tās emocijas ir ļoti nepastāvīgas,tāpēc esmu augšā/lejā pa visu emociju gammu.
es neredzu risinājumu. es neredzu iespēju,kā to visu salauzt. un tad vēl tādas praktiskās domas - dzīvoklis,mēbeles,kaķi etc. es nevaru to visu pamest. es nevaru pamest savu mīļo. es pat nevaru pateikt,lai viņš iet gulēt uz otru istabu,lai gan moš tā vajadzētu. es negribu mainīt savu mīļo. bet,ja nekas nemainīsies,tad varbūt ar laiku man būs arī vienalga viņa aiziešana. kas tas ir par tādu stulbu sindromu -par visām varītēm censties paturēt to,ko it kā nemaz negribi un par ko žēlojies?! ja es būtu sava draudzene,es sev noteikti liktu šķirties,es teiktu - ja nav kazai piena,tad nav. es teiktu-tas apburtais logs ir jāsalauž un tu es pietiekami stipra,lai to izdarītu. nu labi,varbūt es viņam šovakar pateikšu,lai pārvācas uz otru istabu. un tad šitajā pašā naktī sailgošos un aiziešu gulēt pie viņa. un tad pa ilgiem laikiem mums būs sekss un es tēlošu,ka viss ir atkal kārtībā un un viss būs arī kārtībā. līdz nākošajai reizei,kad man būs iemesls iznest uz āru šitās sīkās peripētijas.džīzas,mēs esam foršākais pārītis,ko es pazīstu. mēs viens otru esam pelnījuši-tik briesmīgi mēs esam.
current mood:  listless
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Sunday, November 23rd, 2008
| |
12:46 - lio mio ibio
|
ļoti pieputināta septiņdiena. par vētru īsti to nenosauksi, bet par ziemu točna. vakar vakarā v. cepta milzīgu lasi ar fetas siera pildījumu. man vispār zivis negaršo, vispār man viņas riebjas, bet šitā bija tiri ēdama. dēļ tā fetas siera,laikam. kā sieru apēdu,tā zivij vairs klāt neskāros. hi hi. m.,protams,arii bija ieradies,kā jau v. tuvais draugs. d.bija dikti sapucejusies, laikam gaidīja vēl kādu vīriešu kārtas pārstāvi, vai arī cenšas izskatīties labi, lai kaut kādā veidā kacinātu m., lai šis saprot ko zaudējis. bet m. man liekas, ir vienalaga. man mīļais teica,ka m.reiz atzinies,ka šamam patīk apaļīgas sievietes. a pac viņš tāds traki tieviņš. aij,vatever. mans mīļais šonakt stradāja. es neko jēdzīgu nedarīju. palasīju k.hamsunu un likos gulēt, domās lūdzoties kaķenei,lai nelec uz kloķa un netaisa durvis vaļā. laikam nostrādāja.
pamodos ar šausmīgi labām galvas strādāšanas spējām. atcerējos pat iedzert vitamīnus, kalciju un paņemt uz darbu biezpienu. un tas sniegs ārā vienkārši uzsita tās labās emocijas,ko spēj dot ziema. nu to,ka visi mellumi apsnieg arī iekšā. un sapratu,ka nevajag neciest d. mani viņa tik ļoti kaitināja tikai tāpēc,ka biju jau iekšas pieņēmusi,ka man viņa nepatīk. un sāka man viņa nepatikt,jo likās,ka manam mīļotajam viņa patīk par daudz. aij,stulbi, kauns par sevi,ka to visu biju pateikusi arī mīļotajam. viens punkts greizsirdīgās nīdējas labā, wuhū. d. vai v. nekad manam mīļotajam neteiks,ka es viņām nepatīku,tāpēc tiek pieņemts,ka tā nav. bet,es, lūk esmu nīdēja,tikai tāpē,ka godīga. bet nevajadzēja. tas viss ir tikai manā galvā. patiesībā man visi patīk. vismaz tad,kad ir uzsnidzis sniegs pāri visiem mellumiem.
un man ir atkarība no mandarīniem.
man šķiet,ka šodien izskatos labi. un jūtos tāda radoša - oi,oi,oi vispār. vēl tik no tam pumpām vajadzētu tikt vaļā,bet kur tu tiksi,ja katru dienu gremo ādažu čipsu salmiņus.
es baigi negribētu nomirt ziemā. baigais čakars palicejiem. un maz ciemiņu kapos. jā,tā būtu stulba ideja nomirt ziemā.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, November 22nd, 2008
| |
17:35 - aloha
|
nu labi,Silvij, es te kaut ko ierakstīšu :)
šonakts esot gaidāma baigā vētra un pūtīšot līdz pat 2dienai. es dabūju vētru jau rimčikā,kur viena dīva beidzot izstāvējusi garo rindu sāka lamāt arā no panckām pārdevēju, ar tādiem tekstiem kā "jūs te skatāties apkārt, lasāt čekus un trīs reizes pārskaitāt naudu" (nu ļoti cītīgi,es teiktu), "vismaz izliecieties,ka cenšaties strādāt ātri!" (nez,kāda jēga būtu no tādas darbības???) un "izrādiet vismaz minimālo cieņu cilvēkiem!" (kurš nu te būtu par cieņu pret cilvēkiem runājis...). Mani tas viss ļoti satrauca un man bija dusmas uz to "augstās nolaizītās zirgastes un spico papēdīšu" dāmu,bet es neko neteicu. jo bija skaidrs,ka tas viņai nelikt aizvērties un kašķis tikai augtu augumā - apkārt vēl bija daudz cilvēku,kas varētu šo saturīgo diskusiju turpināt. un pārdevējai diena sačakarēta šākā tā. stulbi. man sitāda uzvedība liekas diezgan pretdabiska un es ļoti sen nebiju redzējusi tik uzskatāmu maitisma paraugu... jo ne es,ne cilvēku man apkārt nav tādi. ja nu vienīgi k.o., bet es jau sen zinu,ka viņa ir maita un,ja mēs ejam uz kafeinīcu,es cīnos,lai viņa nepazemo oficiantes. vai labāk neeju ar viņu nekur :P
pārējie gan tādi mieramikas. vai klusie cietēji. vai vienkārši cilvēki bez gremošanas traucējumiem - esmu dzirdējusi,ka tieši tas izraisa to šausmīgo neapmierinātību. tāpat kā dibenā iespiedušās apakšbikses. šitādien cilvēkiem gribas sist pa seju. varbūt pat iespert,kaut gan tas nebūtu īpaši jauki. bet tas atkal radītu pārak daudz nepatikšanu. citreiz apskaužu tos cilvēkus,kas rīkojas,nedomājot par sekām. vispār jau tie ir reāli stulbi cilvēki,bet savs prieciņš tiek :)
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, October 29th, 2007
| |
12:50
|
nokrāsoju matus sarkanus. nopirku jaunas apakšveļas,krāsainas zeķubikses un svārkus. tērēju naudu kā negudra mans mīļais tāpat. keelausos emily haines un neiespringstu. dzeru notropilu un kaut kādus vitamīnus atmiņai. progress ir - atceros visu,ko neesmu izdarījusi. ja man nebūtu tik uzpūstu sirdsapziņa,varētu tā mierīgi plūst tālāk. visu laiku mokos ar pašpārmetumiem par nemācīšanos,jaukajām nedēļas nogalēm tas velkas cauri kā veca,durstīgi raupja,piepuņķota šalle ap kaklu,kas žņaudzas. un ko es daru? turpinu nemācīties. bet nu visamz esmu pārtraukusi dzeršanas paradumus. lai gan bija gan kur gan ar ko gan kam ar godu ko iedzert. biju pie ārsta,satiku sen neredzēto mārtiņu, biju uz latvian blues band konci sapņu fabrikā, sapazinos ar mīļotā kursa biedriem, tad svinējām viņu kopējo fotoizstādi studentu klubā,tad lēkājām un dejojām tajā pašā iestādījumā,tad biju uz kuklačova kaķu cirku [ izrādās gan,ka tas bij domāts bērniem,bet es jau arī biju tur b;erns - savai mammmai līdzi],tad ar māmulīti kūkojām miļotā bārā un viņš mūs baroja ar picām un zupām un visādiem non-alkaholiskiem dzērieniem. un tad es divas stundas iepirku sveces un svečturus,zīda nakckreklu, dzērvenes pūdercukurā un serenādes konfekltes,lai pēc tam vēl divas stundas mazgātu visādas grīdas dzīvoklī,un tīrītu visu,lai pa smuko savu mīļoto no darba sagaidītu un mēs pavadītu romantisku vakaru sveču un aromātisko eļļu atmosfērā un bez seksa. viss izvērtās vēl labāk- - mīļotais pārradās mājās ar kaķi. mellu pusaugu briesmonīti šampanieša kastē. nē,es domāju,ka ,mēs viņu nepaturēsim,jo viņai ap kaklu ir dzeltena blususiksniņa un ļoti labas manieres- nokārtojas tikai granulās. mazā negantniece bij droši iesoļojusi bārā,apstaigājusi visus klientus,palēkājusi pa bāra leti,izvārtījusies miltos un iepazinusies ar kamīna iekšējo uzbūvi. mans mīļais ir pilllnīgā starā. oi,oi,kādas tam kaķim actiņas! oi oi,kādas tam kaķim austiņas!! es jau saku,ka tās actiņas un austiņas ir tādas pašas kā abiem maniem melllajiem kaķiem kokneses mājās,bet mīļais to izskata par zīmi un īpašu kaķi,kas atnācis tieši pie viņa.
vakar pat nepalikām uz dailes teātra izrādes otro cēlienu,jo bija,luuk,jāskrien mājās pie Bīčas - tāds ir viņas jaunais vārds,pateicoties bāra nosaukuma,kurā viņa bija tik droši iesoļojusi sestdienas vakarā.
šobrīd Bīča atkal konstruē Eifeļtorni vai kaut ko tikpat svarīgu savā granulu kastītē.
ticu,ka viņas saimieki ir ļoti nobažījušies par savu mīluli un izmisīgi to meklē.
es ceru
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Wednesday, October 24th, 2007
| |
22:27 - baltviins/mellviins
|
es esmu slima. un viņš darbaa.
shodien,kad gaaju uz fak.,domaaju,ka nomirshu turpat uz plashaas laachpleesha ielas. tik grūši man bija. bet skolā kaut kā saņēmos. pat neaizmigu nedomāju par to,kas sāp un centos pat ausīties.
aaa,un tad vienā pārtraukumā es fak.toletē mieināju vienu biesmīgi raudošu meiteni. biju jau viņu pirms tam ievērojusi,jo viņa apmēram ģērbjas kā kādas krievu sādžas,kur ģērbjas tikai spilgtās humānās palīdzības kleitās Lolita. vēl kaut kādas nozīmītes piespraustas. augumā maza,pē studentes nu nemaz neizskatās. bet vienmēr spligta. un vienmēr viena.
apsaužu viņu par to nevainīgo saģērbšanos - viņa nav ieslodzīta ne stila,ne saskaņotu krāsu, ne kaut kādu vispārējo rudens modes tendenču gūstā.
bet es pat mājās, nevīžīgi ģērbjoties,saskaņojos un uzlieku pieskaņotas krelles. riebj.
nu tātad,viņa tualetē raud. man baigi vajag čurāt,bet es nevaru čurāt,ja kāds tik stipri raud. prasu,vai buus viss kārtība [jo tagad,redzu,ka nav]. un viņs uzreiz izplūst saraustītos, ilgi iekšā turētos teikumos par to,kā grib iekrist kādam klēpī un izraudāties,kā kursabiedrenes viņu nemaz nesaprot, ka viņs nemaz nav droša,vai izvēlējusies īsto studiju programmu,ka runājot ar cilvēkiem viņs nejūt,ka tie runātu no sirds,ka viņa ticot horoskopiem un vai vispār esot iespējams sastapt cilvēku ar kuru varētu saprasties klusējot,bla bla bla
nevaru novērst acis no viņas drausmiiigi taukainajiem un nemazgātajiem matiem,gribas teikt-nepīksti,ej izmazgāt matus!
bet to,protams,es nesaku.
es saku - ja gribi iederēties,tad tev jāmainās,bet,ja tu gribi dzirdēt sirdi ar cilvēku runājot tad tu esi retums un nesabojā sevi ar kaut kādām sūda kursabiedrenēm. saku,ka manā kursā tikai viens cilvēks ir drošs,ka atrodas īstajā vietā. saku,lai ar horoskopiem neaizraujas,jo mana mamma tādus no rītiem šad tad tādus raksta pie brokastu galda. saku,ka tāda saprašanās ir iespējama,bet tikai tad,kad viņa pati ar sevi iemācīsies saprasties. un šobrīd s redzu,ka viņa nav harmonijā ar sevi. nemaz nepazīst sevi. un tas viņas piesauktais lūzums dzīvē ir tikai tāpē,lai kaut kas vai viņa pati mainītos.
bla bla bla
nevaru beigt blenzt uz to bezgalava taukaino dumo galviņu. ak es,vecā riebekle.
un tad es aizsūtīju viņu uz mežu. nu ne īsti uz mežu,bet uz mežparku vai āgenskalnu.
un pat pārvarēju brēcošo cimperlīgumu un samīļoju viņu.
be iekšā rosījās domas - cerams,ka neviens tūliņ nesāks rēkt, cerams,ka tāds matu stāvoklis nav lipīgs.
bet neskatoties uz to,es sajutos,kā tāds brīnums. kā brīnums,kurš nokavēja lekcijas sākumu un visu lekciju dīdījās,jo nebija pačurājis. bet viņa nekad nevarēs teikt,ka neviens,neviens,viņā nav klausījies un ka visi visi ir vienaldzīgi.
mugurā viņai bija balti brunči un balss tāda aizvēsturiski bērnišķīgi romantiska.
un ārā ir tāds pats rudens
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
09:15
|
sodien viņš ir slims. vai visamz pietiekami aizmidzis,lai uzliktu skolai mīksto. es gan uz skolu ieshu,tikai jūtu,ka tur gulēšu vēl ciešāk nekā viņš tagad. varbūt šausmīgi klepošu un šķaudīšu,lai mani sūtītu mājās. un tad es iešu mājās. kaut gan pēdējā lekcijā ir kontroldarbs,kuram pat esmu daļēji gatava.
māsai viss kārtībā. pa nakti viņi gulēja lidostā un šorīt viņas mīlnieks atsūtīja sms,jautājot pēc padoma,kā visefektīvāk pamodināt manu māsu,hihihi
cīnos ar iekšējiem asiņaino ainiņu dēmoniem un lieko apmatojumu.
current mood:  quixotic
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
01:09
|
shodien es aizsutiiju maasu uz ngliju, nopirku vinjai svaarkus, ieliku viņas somu un uzklāju viņas gultu. un lidostā aš apraudājos. tagad pusnakti neeju gulēt,lai būtu droša,kaa viņu viss ir kārtībā. kaut gan,arī ja viss nebuus kārtībā,es tur vairs neko nevaru darīt. pati aizsūtīju pie brūtgāna,heh. tagad pati uztraucos un paššaustu sevi. bet ir cilvēki,kuri jāiemet ūdenī,lai viņi iemācītos peldēt. citi iemācās,bet citi sāk raustīt valodu [tā mēdz teikti mans mīļotais]. es nemāku peldēt un esmu norāvusi peldostīmu vai peldbikses visiem,kas man to mēģināja iemācīt. totieses pati sev varu nopirkt svārkus, noorganizēt tikšanos ar mīļotu un,galu galā,saklāt to sasodīto gultu.
nevaru viņu savzanīt. līdz anglijai ir tikusi,to es zinu,bet vai tas angļu auns ir atvilcies uz lidostu? to es nezinu.
rīt jāiet mācīties. šodien tomēr neaizgāju,kaut gan tāda apņemšanās bija.
aiiiiii
vai tad kāds no mācīšanās ir kļuvis gudrāks? nedomāju vis...
current mood:  sleepy
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, October 22nd, 2007
| |
22:53 - mandeles
|
kad es saku,ka man iekšā ir ļoti slikti, viņš skatās uz mani lielām dumām teļa acīm, tad paņem pičpaunā un mēs skrien un riņķojam pa visu dzīvokli. es spiedzu un smejos un saku,ka jūtos kā zvaigžņu karos.
problēmas ar mani viņš risina kā problēmas ar noskumušu bērnu.
es smejos un patiešām vairs nejūtos slikti,jo man ir viņš. mēs iekrītam gultā un viņš apsola,ka nekad nebūs vienaldzīgs,kad man būs slikti.
apsoli? apsolu.
un jau tad es saprotu,ka šādu riņķošanu pa istabām būs vēl daudz un reiz viņam apniks,bet es nespēju pateikt,ka riņķojot sliktums un riebums no iekšām neizkrita. un būs atpakaļ. nespēju pateikt, jo ,pirmkārt, man patīk virpuļot un sēdēt viņam pičpaunā. otrkārt, mūsdienās atrast tik gādīgu un smieklīgu un iecietīgu un pat izskatīgu vīrieti nav nemaz tik viegli. tāpēc saku viņam paldies. viņš nav mans sasodītais psihoterapeits,kuru laikam nāksies iegādāties,jo smirdīgais riebums iekšā nepāriet.
vakarā viņš virtuvē dzer manis nopirkto viskija pudeli ar savu jaunīb's dienu draudzeni,kura man ne īpaši patīk,tāpēc es sēžu istabā. lasu divas grāmatas vienlaikus.
es esmu laba,es netraucēju,jo zinu,ka tā nav mūsu draudzene,bet gan tikai viņam vienam pašam.' pa brīdim viņš ienāk istabā ar tādu kaunīgu/vainīgu skatienu, jo viņš zina, ka man tā draudzene tā ne visai, jo man nepatīk, ka viņš dzer tik bieži, jo man vispār nepatīk,ja viņam bez manis ir jautri. nu labi, pēdējo viņš varbūt nezina.
bet es zinu,ka esmu valdniece pār vinju, jo 20 minūtes pirms tās draudzenes ierašanās,es sagādāju viņam lielisku blow-job. un tad mierīgi lasu divas grāmatas un jūtos vislabākā draudzene pasaulē.
viņš ienāk ar to vainīgo skatienu,es saku,ka man sāp mandeles. viņš ir tik gādīgs,ka piedāvā atnest tēju ar medu.
viņš ir tik gādīgs un piedzēries,ka uztaisa tēju no zālītēm,kas paredzētas uzlējumam,lai uzlabotu sieviets ginekoloģisko veselību.tam visam pa virsu ir medus,medus,medus. saldi un neizprotami.
bet mandelēm palīdz.
ap desmietiem viņi beidzot beidz pļāpāt un ļuļķēt un viņš ienāk stāstīt savu grandiozos plānus. tie vēl nav sākušies,bet es jau tos neaptbalstu,jo tie tika izlemti bez manis. viņš laikam neuzskata,ka es arī varu kaut ko praktisku izdomāt! es esmu slikta un neatbalstoša draudzene. ir jau vēls, gribu viņam pārmest,ka nu vairs viņš vairs neizmācīsies,kā solījis,bet nekā, viņš sēžas pie kompja un strādā. esmu vēsa. izsaku kritiskas piezīmes.
nē,nejau tāpē,ka viss tika izlemts bez manis,bet ar to draudzeni,nē nejau tāpēc. mani sadusmo tas, cik tas plāns ir stulbs. un izejot no šīm dusmām,es esmu dusmīga,ka plāns tika radīts bez manas klātbūtnes,jo es nebūtu pieļāvusi, ka tāds idiotisms ir ticis līdz sajūsminātai apstiprināšanai.
es knapi valdos.
vēl nākošaja dienā izsaku piezīmes,ka vajag tad apdomāties. nu labi, es saku,redzēsim,kas notiks tālāk.
viņš manī neklausās. nu viss,seksu viņam tagad nedabūt.
nākošajā dienā es saprotu,ka viņš sāk pārvarēt mūsu nīgro guļamistabas telpu un sāk rauties iekšā stulbībās,kas ir TUR,ĀRĀ, tur,kur ir daudz muļķu. BEZ MANIS.
es palieku guļamistabā. ar savu riebumu,kas manī palicis no tiem laikiem,kad es rušinājos TUR,ĀRĀ.
un te es laikam arī palikšu,ar savām grāmatā, ginekoloģisko tēju un prom no tiem visiem nezin kā saēstiem ļautiņim,kuri skrien kā aptaisījušies,lai kaut ko noorganizētu un kaut kādu s*** projektiņu uzčinītu.
riebj riebj riebj riebj riebj
labāk braucam uz mežu
current mood:  bitchy
current music: Beirut - Postcards From Italy
|
|
(ir ko piebilst)
|
|
|
|
|