baltviins/mellviins
es esmu slima. un viņš darbaa.
shodien,kad gaaju uz fak.,domaaju,ka nomirshu turpat uz plashaas laachpleesha ielas. tik grūši man bija. bet skolā kaut kā saņēmos. pat neaizmigu nedomāju par to,kas sāp un centos pat ausīties.

aaa,un tad vienā pārtraukumā es fak.toletē mieināju vienu biesmīgi raudošu meiteni. biju jau viņu pirms tam ievērojusi,jo viņa apmēram ģērbjas kā kādas krievu sādžas,kur ģērbjas tikai spilgtās humānās palīdzības kleitās Lolita. vēl kaut kādas nozīmītes piespraustas. augumā maza,pē studentes nu nemaz neizskatās. bet vienmēr spligta. un vienmēr viena.
apsaužu viņu par to nevainīgo saģērbšanos - viņa nav ieslodzīta ne stila,ne saskaņotu krāsu, ne kaut kādu vispārējo rudens modes tendenču gūstā.

bet es pat mājās, nevīžīgi ģērbjoties,saskaņojos un uzlieku pieskaņotas krelles. riebj.

nu tātad,viņa tualetē raud. man baigi vajag čurāt,bet es nevaru čurāt,ja kāds tik stipri raud. prasu,vai buus viss kārtība [jo tagad,redzu,ka nav]. un viņs uzreiz izplūst saraustītos, ilgi iekšā turētos teikumos par to,kā grib iekrist kādam klēpī un izraudāties,kā kursabiedrenes viņu nemaz nesaprot, ka viņs nemaz nav droša,vai izvēlējusies īsto studiju programmu,ka runājot ar cilvēkiem viņs nejūt,ka tie runātu no sirds,ka viņa ticot horoskopiem un vai vispār esot iespējams sastapt cilvēku ar kuru varētu saprasties klusējot,bla bla bla

nevaru novērst acis no viņas drausmiiigi taukainajiem un nemazgātajiem matiem,gribas teikt-nepīksti,ej izmazgāt matus!

bet to,protams,es nesaku.
es saku - ja gribi iederēties,tad tev jāmainās,bet,ja tu gribi dzirdēt sirdi ar cilvēku runājot tad tu esi retums un nesabojā sevi ar kaut kādām sūda kursabiedrenēm. saku,ka manā kursā tikai viens cilvēks ir drošs,ka atrodas īstajā vietā. saku,lai ar horoskopiem neaizraujas,jo mana mamma tādus no rītiem šad tad tādus raksta pie brokastu galda. saku,ka tāda saprašanās ir iespējama,bet tikai tad,kad viņa pati ar sevi iemācīsies saprasties. un šobrīd s redzu,ka viņa nav harmonijā ar sevi. nemaz nepazīst sevi. un tas viņas piesauktais lūzums dzīvē ir tikai tāpē,lai kaut kas vai viņa pati mainītos.

bla bla bla

nevaru beigt blenzt uz to bezgalava taukaino dumo galviņu. ak es,vecā riebekle.

un tad es aizsūtīju viņu uz mežu. nu ne īsti uz mežu,bet uz mežparku vai āgenskalnu.

un pat pārvarēju brēcošo cimperlīgumu un samīļoju viņu.

be iekšā rosījās domas - cerams,ka neviens tūliņ nesāks rēkt, cerams,ka tāds matu stāvoklis nav lipīgs.

bet neskatoties uz to,es sajutos,kā tāds brīnums. kā brīnums,kurš nokavēja lekcijas sākumu un visu lekciju dīdījās,jo nebija pačurājis. bet viņa nekad nevarēs teikt,ka neviens,neviens,viņā nav klausījies un ka visi visi ir vienaldzīgi.

mugurā viņai bija balti brunči un balss tāda aizvēsturiski bērnišķīgi romantiska.

un ārā ir tāds pats rudens