kādam mežcirtējam iekrita upē cirvis...viņš apsēdās upes krastā un sāka gauži raudāt, jo strādāt vairs nebija ar ko...un mežcirtēja ģimene bija nolemta bada nāvei.
Tas Kungs izdzirdēja šīs vaimanas, nolaidās no saviem augstumiem...izvilka no upes zelta cirvi un jautā- tas ir tavs?...nē- atbild mežcirtējs...tad Tas Kungs izvilka no upes sudraba cirvi un jautā- tas tavs?...nē- atbild mežcirtējs...beidzot Tas kungs izvelk dzelzs cirvi un mežcirtējs to atpazīst kā savējo...krietns vīrs tu esi, sacīja Tas Kungs,-godīgs! ņem par balvu arī zelta un sudraba cirvi!...un tā dzīvoja tālak mežcirtējs cepuri kuldams, laimē un pārticībā!

bet tad notika nelaime...upē iekrita mežcirtēja sieva...un viņš apsēdās pie upes un sāka raudāt 100x gaužāk kā iepriekšējo reizi...
un Tas Kungs nolaidās no debesīm un izvilka no upes Dženiferu Lopesu...tā ir tava sieva?- jautāja Tas Kungs..........
jā- acis nolaidis kautri bilda mežcirtējs...Tā Kunga vaigs iezvērojās dusmās- kā???...pag, pag,- klusi iebilda mežcirtējs- pārpratums mums neliels iznācis, Visvarenais! ja es būtu sacījis, ka tā nav mana, tu būtu nākamo izvilcis Penelopu Krūzu...un tikai tad manu sievu...ij kā balvu būtu man atdevis visas trīs! un, ko es ar tām būtu darījis? kā pabarotu un izklaidētu? dzīvotu mēs visi nelaimīgi!!!!

stāsta morāle- ne vienmēr mēs, vīrieši, melojam, lai gūtu labumu tikai sev...daudz biežāk, lai būtu Laimīgi Visi!
;)