Kaut kas šodien iekšā sēž..
Bet tāda sajūta. Pēcpusdienā sanāca kašķis pašai ar sevi. Tagad sagribējās kaut ko izmainīt, kaut ko jaunu. Un tad vēl iesāku domāt kas man patīk. Nemaz nerunājot par to, ka iesāku klausīties U2.
Nu.. Neslikti.

Bet par to, kas man patīk..
Domājot, prātā ienāca frāze "lielos vilcienos" (jebšu galvenais) un, protams, ka sāku pati pie sevis smaidīt. Ja kaut kas ir " lielos vilcienos" tad jābūt "maziem vilcieniem" arī :)). .. Vietējais joks. Galvenais, ka pašai šķiet smieklīgi. Bet nu tā smejot, iedomājos kā pagājušo vasaru braucām ar vilcienu uz Valmieru. Un man patīk braukt ar vilcienu. Un ar starppilsētu autobusiem arī, bet prom, nevis atpakaļ. Bet ir reizes, kad ir tik labi, ka arī atpakaļ braukt ir jauki, tik mazliet skumīgi. .. Ui cik es te varētu sarakstīt, par to, kas man patīk. Tie mazie prieciņi :).
Šodien iekāpjot ne īstajā trolejbusā, nobraucu ilgi un liekus attālumus. Bija bik dusma. Nepatīk man braukt tā, ka es nezinu kur. Bet tā braucot es nobraucu garām parkam, kas man šķita Laimoņa parks, grūti bija saredzēt, jo viss sazaļojis. Bet liekas, ka pamanīju arī pašu Laimoni. Zin` cik smaidīgi palika? Un skumji ar. Jo Tu jau esi prom. Tālu. Un man Tevis pietrūkst. Bet smaidu atceroties kā iesēdināji Laimonim klēpī. Vai kā stāstīji par kopā sagaidīto jauno gadu un nopietnajām sarunām. :)
Pāris dienas atpakaļ nosolījos, ka saņemšos tev uzrakstīt. Nākošajā dienā jau sāku rakstīt īsziņu, bet uzkūlos Taviem iecibojumiem, tiem pašiem tajā vakarā rakstītiem. Un tad palika tā jocīgi. Domāju, kā tas būs, ka līdz ko Tu iecibo es tev sms sūtu.. Gandrīz vai jādomā, ka es par Tevi attceros tikai tad kad Tu cibo. Stulbas domas.. Tiešām. Bet man vajag saņemties. Gribu pateikt, ka man Tevis pietrūkst, gaidu Tevi un ceru, ka kādreiz tomēr atbrauksi atpakaļ.
Kaut kā jocīgi palika..