Izgāju ārā postīt svaigu gaisu un pagozēties saulītē. Nostaigājos slapja. Silts ārā, cik nu svaigs, es jau nekur tālu neaizgāju. Nav jau kur aiziet. Mana pirmā doma, kad izgāju ārā, bij tāda, ka "gribās kaut kur ārā no centra, mežā, svaigā gaisā, kaut kur prom prom.."
Mājās pārnākot sāku štukot un atklāju, ka man pietrūkst tās vietas, kur es kādreiz pavadīju diez gan daudz laika. Jasmīnu biezokņi vasaras sākumā, margrietiņu pilnas pļavas, cik vien tālu skaties - mežs, nemaz nerunājot par jūru.. eh.. Nostaļģija.