Savā ziņā ir forši sēdēt un vērot citus cilvēkus, vairāk vai mazāk pazīstamus un zināmus, tusējot (vārda viskrāšņākajā nozīmē). Un tad pienāk brīdis, ka mani sāk saukt vārdā, saka, ka es tā sēžu viena pati, izskatos skumja un ka manis ir žēl. Parasti mani blakussēdētāji ir tādi nepastāvīgi & aktīvi uz pārvietošanos un domīga es tiešām izskatos skumīga (pārāk bieži man tā ir teikts, lai būtu melots). Pirmais + otrais = žēl. Saprotu šo domu gājienu. Vēl pāris pavisam nostabilizējušos atklāsmju par sevi. Bet bija tīri interesanti. Vēl pāris cilvēku, kuri liekas sakarīgi un labi. :).

Hip hip urāāā :). tas man pašai, lai ap sirdi paliek vēl mazdrusciņ labāk. Pa šodienu tās drusciņas ir salasījušās krietna kaudzīte un .. aii.. ir labi :)

Cepeškrāsns iemēģināšanas svētki. Vainagojās ar pīrāgiem un magoņmaizītēm. Ņamma.

Pusi dienas galvā skan tā foršā Myslovitz dziesma. Sevišķi tie vārdiņi no piedziedājuma - And even left alone one day Ain't gonna change, it's not my world. Before me there's a road I know The one I chose myself to go. Lielāku uzsvaru liekot uz pēdējo teikumu.