Sniegots vecums un grāmatas
Aii.. nojuka man viss ieraksts. Un tas dienā, kad manām smadzenēm ir jācīnās ar kaut kā nelaba ieēšanas sekām. Sen piemirstas izjūtas. Toties sabremzē un pabojā visu citu. Sevišķi domāšanu un atcerēšanos. Damn.. Nu nesanāks uzrakstīt to visu vēlreiz..

Bija pārdomas par vakardienu. Jauka. Visu dienu sniga. Snowy wish (check)(and the angels have kissed the land again!). Pat, ja citiem bija jābrauc rindiņā ar 60 km/h pa šoseju. Un tas nekas, ka nepietiek ar vienu kastīti svecīšu. Toties var droši mēģināt ar svecīti tikt cauri šoko glazūrai, kas tehniski nebija glazūra, bet gan šoko virskārta. Viens ir skaidrs, ja ne svecīte, ne šoko virskārta nepadodas, tad ielūzīs kūka :D. Un vakar aizdomāties nelika pat vecuma maiņa (varbūt vienīgi tā šoko glazūra :D).

Lēnām piebeidzu grāmatu. Pēdējo no vienas no mīļākajām triloģijām. Nekas episks. Bet jau sākot ar pašu pirmo grāmatu tās ieviesa savas izmaiņas manā domāšanā. It kā nekas liels, bet ļoti specifisks. Un uz dzīvi kopumā, gan konkrētām lietām skatos citādi. Nu jau kādi 3 gadi kopš tās saviļņoja (as in 'stired up) ierasto kārtību manā galvā. Tā kā droši varu teikt, ka tā nav pirmā man tik tipiskā gaistošā sajūsma. Laiks ir pagājis, bet iespaids ir palicis. Uz palikšanu.
Bet ar to visu esam nonākuši pie problēmas.. Ne tik patīkamas neizbēgamas situācijas. Grāmata beidzas. Triloģija līdz ar to arī. Un mani ļoti skumdina doma, ka nav vēl viena grāmata, ko piedzīvot. Lai arī saprotu, ka šim stāstam uz papīra ir jābeidzas (tā pat kā visiem citiem), jo turpinoties tas visdrīzāk atnestu smagu un sāpīgu vilšanos. Tik un tā man ir skumji.
Šis stāsts mani aizrauj tā, ka mētājos starp divām galējībām - brīžiem nespējot grāmatu nolikt un līdz kaulam negribot to atkal paņemt rokās, lai netuvotos beigām. Tas laikam arī būs tas iemesls, kas pirms minētajiem 3 gadiem un pēc divām aizgrābjošām grāmatām lika divas reizes šo grāmatu nolikt malā netiekot garām pirmajām 30 lappušem. Njā..

Dikti saldsērīgi.