Atgriešanās
(par mūziku neprasiet, vienk. sāku dungot. Interesanti. Hmm..)(šī piezīme būtu svarīga, ja kāds vispār kaut ko prasītu. Lai gan, vārds nevietā - Dūkulis, kā zinādams, nesen uzprasīja. Tā kā ņemu savus vārdus atpakaļ. Un turpinu rakstīt visādas dīvainas piezīmes.)
Tā.. piezīmju padarīšana bik izjauca domas.
Vēl viens jauks vakars ar Ruduli, iekš kino, ar saldējumu pēcāk. Piedevām vēl lietus. Bet nekāda vaina. Pielika tādu nelielu vakara burvību visam. Aprunājot manu Sauļu (re kādas man visiem jaukas iesaukas :D), tēma izvērsās par atgriešanos, kultūršoku un tādām lietām. Vispār - kādēļ cilvēkiem ir grūtības atgriesties pēc lielākas vai ne tik lielas prombūtnes? Manuprāt, pārsvarā tas attiecas uz lielāku apmēru prombūtnes. Pāris dienas, nedēļa visdrīzākas neizsit cilvēku no sliedēm. Vismaz ne tik ļoti. Parastā atbilde - tur bija tik forši! Gandrīz sanāk, ka jebkur citur ir baismīgi forši. Un te galīgi nelabi? Ko tad tie svešzemnieki mēdz teikt līdzīgas lietas pēc paciemošanās pie mums?
Lielā patiesība ir vienkārša. Tur ir savādāk. Jo atgriežoties pēc tādiem galvu reibinošiem jaunas informācijas (cilvēku, vietu, paražu, izjūtu..) apjomiem, te viss ir pa vecam. Nekas jau nav mainījies. Vismaz ne pa lielam. Šķiet, ka te viss ir tā iestidzis, zirnekļu tīliem apausts. Šķiet, ka te nekas tā arī neizkustēsies.
Otra lieta varētu būt aizlaišanās no problēmām. Ne jau bēgšana, bet tāda kā atslēgšanās no ikdienas raizēm, rūpēm un skumjām domām. Jau minētā jaunā informācija aizņem pārāk (pietiekoši) daudz vietas. Raizes piemirstas, tiek noliktas apskatei vēlākam laikam, nobremzētas, jo nepietiek resursu. Un, godīgi runājot, tā īsti par to visu nemaz negribas domāt. Runājot par šo otro lietu, reizēm nemaz nevajag šaut uz citu valsti. Man pietika ar 'fairyland' - mazu klusu pilsētiņu, pie labiem cilvēkiem. Toreiz manai maza cilvēka galvai ar to pietika. Tagad ar, domājams, pietiktu. Citiem vārdiem (un ievērojami īsāk) sakot apstākļu maiņa.
Kā teica Rudulis, pēc atgriešanās lielā prieka pacēluma ir straujš kritiens uz leju. Cik zemu nokrīt - ir varianti, daži līdz normālam, daži padziļā bedrē. Un tā bedre var ilgt arī gadiem. Brr tāda doma. Man nav gadījies lielo atgriešanās piedzīvojumu. Tik daudz neesmu ceļojusi. Lielākais piedzīvojums bij` gandrīz pa taisno no lidostas šaut uz Jāņu svinībām, kas ieilga. Un no ilgstošās mazgulēšanas, diennakti nācās pavadīt gultā cīnoties ar fizisku nelabumu. Bet tas tāpēc, ka nebiju radusi pie tik aktīvas dzīvošanās un negulēšanas. Tādēļ atgriešanās smagums izpalika, visdrīzākais gan - tika izdalīts pa bezspēka brīžiem.
Ņemt vērā, ka šīs pārsvarā ir domas, ne pieredze. Drīkst iebilst un diskutēt, piekrtist un papildināt arīdzan.