Nozagtās · sarunas

Prātā skan Город которого нет, jo ir vnk lieliska sajūta, kad Tu atver e-pastu un apskaties, ka Tev ir jāizstrebj lietas,kas nav skaidri nodotas pārejas posmā. Tikai tāds sīkums piemirsās - neizpildīsi, aizklapēs visu bodīti. Nice! Nice! Nice!

pilnīga bezspēcības sajūta. Zinu, ka rītdien piecelšos un sākšu darīt, jo es esmu lieliska krīzes situācijās, bet šobrīd es nesaprotu - uz ko dusmoties - uz sevi, uz citiem, ka man nenodeva visu informāciju? Kāpēc tās lietas tā sakrīt?

un papildus tam visam teksts, ka "filozfijai attiecībās ar citiem nav sakara - jo tiecamies redzēt vairāk nekā ir. - core of life is simple - there's nothing complicated;"

un tiešām nekā sarežģīta - es mīlu, mani nē, 1+0=1, so simple is that.

Skaista pasaule. Skaista. Skaista. Skaista.

vismaz sapņos es dejoju.

tā vietā, lai aizietu, kad saruna kļūst smaga, es gribu, lai tu noliec mani pie vietas, un nevis savā parastajā maigajā, filozofiskajā stilā, bet citā.
tajā brīdī, kad es sāku ņaudēt par kaut ko, es gribu, lai tu pasaki man, lai es beidzu čīkstēt. tieši tāpat, kā es to saku tev.
un vēl es tik ļoti vēlētos, lai tu neej projām sarunas vidū. jo katrs šāds izgājiens ir kā pļauka sejā. un nākamajā reizē ir aizvien grūtāk uzsākt patiesu sarunu. sarunu, kuras vidū tu neaiziesi. sarunu, kurā es būšu es pati. sarunu, kurā es teikšu lietas atklāti un nedomāšu, kā es atkal tieku uztverta.

pirms kādas nedēļas es beidzot sapratu, kādām ir jābūt apstākļu sakritībām, lai es rakstītu. es redzēju no malas tās sajūtas, kas ir iekšā un kuras es agrāk liku uz papīra.

pēc z-svētku balles un cukurgraudu lasīšanas mazliet atgriezās cīņas spars un vairāki neatkarīgi cits no cita cilvēki bija uzrakstījuši, ka es speru visus šķēršļus malā un eju savu ceļu uz nosprausto mērķi. laikam jau tā arī ir, bet tas ir dabiski. tā ir daļa no manis un tā man ir pieņemts. vēl ko mācos - samazināt gaidas un izbaudīt mirkli :)

pirms nedēļas [pag. 3dienā] salecos ar r. un patiesībā apvainojos uz viņu. nerakstīju, nezvanīju, jo viņš sacīja, ka viņam nepatīk mana tipa īsziņas. nodomāju - labi, nerakstīšu vispār tādā gadījumā.

vakar vakarā saņēmu īsziņu "plds, ka parādīji man kādām jābūt attiecībām, tgd es zinu, ko man no viņām vajag :)" es lasīju un pat nezināju, ko atbildēt un vai vispār kko atbildēt. kamēr es domāju, pienāk vēl viena īsziņa ar atvainošanās tekstu, ka neba viņš speciāli mani ignorējis, vnk notika daudzas lietas paralēli un, ja es gribu parunāties, viņš ir ārā, kur parasti.

izgāju, paklausījos, kas viņam stāstāms. iegāju mājās gulēt.

tomēr kaut kas viņam pielec. šobrīd jau es esmu nākošajā attīstības stadijā, kamēr viņš ir manā iepriekšējā.

un kārtējo reizi es sev pierādu, ka es varu strādāt ar cilvēkiem, kuriem ir problēmas. viņiem kļūst labāk.

Un tagad visi gaida, kamēr es aklimatizēšos atpakaļ, bet es negribu zaudēt to mīlestības sajūtu, kas ir manī, es negribu zaudēt tos smaidus.

Viņi man 4 mēnešos ir iemācījuši tik daudz, viņi ir kā krusts uz rokas, kuru parasti uzzīmē, lai neaizmirstu kaut ko izdarīt. Viņi man palīdzēja pierādīt, ka es varu, ka dots devējam atdodas, ka es esmu laba cāļu mamma un ka mani cāļi mani mīl.

Kāpēc ir tik grūti novērtēt uz vietas esošos? Mēs esam tik ļoti pārņemti paši ar sevi, ka to vienkārši neredzam? Anyway, es negribu zaudēt to, ko viņi mani ir uzdāvinājuši šo 4 mēnešu laikā.

Šis ir gabals, kas man vienmēr liks atcerēties viņus visus un lieku reizi sev pajautāt - Kas es esmu?

es izdomāju, kādu darbu es gribu, es tikai nezinu, kur lai tādu dabū - es gribu sēdēt pie sava datora un cakināties ar dažādiem darbiem un vienīgā komunikācija, kas man ir, ir nevis ar klientiem un tamlīdzīgiem murmuļiem, bet ar kolēģiem, ar kuriem es konsultējos, kuriem es atrādu savu darbu. lūk, tā. jo tiešām lielākā mana sāpe ir strādāt ar tiem cilvēkiem visu laiku. es no viņiem tā nogurstu, ka man nav spēka sev, savai ģimenei un draugiem. kur lai atrodu ko tādu?

Tātad sākot ar februāri uz mēnešiem 2 būšu ārpus valsts. Vēl neesmu sākusi priecāties, jo bail, ka kāds noskaudīs vai tml. I'm too supresticious.

Anyway vēl miljons lietu jāizdara. Kad beigsies sesija, tad es sākšu priecāties par to visu.

Vakar noskaidroju, ka fonoloģijā uz eksāmenu ir 50 jautājumi jāsagatavo, bet būs tikai 5. Nu tur es mācīšos kā traka, bet to pēc jaunā gada, jo eksāmens 8.datumā.

Šodien skatīšos nākamajos priekšmetos, cik dziļā bedrē esmu.

noskatījos otro Twilight filmu. sākumā mani nepameta sajūta, ka otrā filmas daļa ir tikpat neveiksmīgi attēlota, cik pirmā daļa un pilnīgi neatspoguļo grāmatas sajūtas, taču kaut kur ap filmas vidu, manī iezagās doma, ka filmas veidotāji ir vienkārši slinki - jā, grāmatā lielākā daļa emociju tiek aprakstītas no personāža iekšējās būtības, stāstījuma pirmajā personā, taču filmā to vispār neredz. un nepiekrītu tiem, kuri saka, ka galveno lomu atveidotājiem nepiemīt aktiermākslas talants. tiem, kuri ir lasījuši Twilight sēriju, vajadzētu kādā brīdī uztvert domu, ka filmas galvenie tēli tiešām tādi dzīvē izskatītos no ārpuses, jo citi taču nezina, kas tiem darās galvās, bet tomēr... tas cilvēks, kurš rakstīja scenāriju nevarēja adaptēt iekšējos pārdzīvojumus ārējā rīcībā vai vismaz mīmikā? lūk, par to man ir galvenās dusmas. kā var bestselleru uztaisīt tik nebaudāmu?

un, protams, arī otrā grāmata ir labāka par otro filmu.

Bāc! Pabeidzu otro grāmatu un tagad jāgaida kamēr iznāks trešā. ciest nevaru gaidīt turpinājumus. jāgaida līdz nākamā gada pavasarim/vasarai.

tāpēc es neskatos seriālus pa sērijai, bet gaidu, kamēr varēs noskatīties visu sezonu vai vismaz pāris sērijas no vietas.

Un man pat prātā neienāktu lasīt latviski, ja to var izdarīt angliski.

sasodīts! tā pēc aizrautības atgādina Twilight sēriju.

Un pirmā grāmata beidzās kaut cik jēdzīgi - tā, ka var arī pagaidīt otro turpinājumu, bet otrā beidzas tik nežēlīgi [ne jau sižeta ziņā] - tas ir tāpat kā skatīties filmu un apstāties vietā, no kuras visi notikumi uz priekšu parāda, kā atrisinās situācija. esmu sašauta. es GRIBU trešo grāmatu tūlīt un tagad!!!!!

Kādam nav pieejami S.Collins sērijas Underland Chronicles .pdf [vai cita formāta] teksta versijas? Kopā ir 5 grāmatas. Varu atrast tikai audio versijas, bet man jau kopš bērnības ir labāk paticis grāmatas lasīt pašai, nekā klausīties audio ierakstus, kuros esmu atkarīga no tā, cik ātri ierunātājs saka tekstu. Un es noteikti lasu ātrāk, nekā kāds to tekstu var sakarīgi manā lasīšanas ātrumā ierunāt, lai es vispār sāktu apsvērt domu iegādāties audiogrāmatas.

anyway. laikam nākamā gada pirmos mēnešus pavadīšu ārpus valsts. būs man savi piedzīvojumi, ko aprakstīt.