filmās
noskatījos otro Twilight filmu. sākumā mani nepameta sajūta, ka otrā filmas daļa ir tikpat neveiksmīgi attēlota, cik pirmā daļa un pilnīgi neatspoguļo grāmatas sajūtas, taču kaut kur ap filmas vidu, manī iezagās doma, ka filmas veidotāji ir vienkārši slinki - jā, grāmatā lielākā daļa emociju tiek aprakstītas no personāža iekšējās būtības, stāstījuma pirmajā personā, taču filmā to vispār neredz. un nepiekrītu tiem, kuri saka, ka galveno lomu atveidotājiem nepiemīt aktiermākslas talants. tiem, kuri ir lasījuši Twilight sēriju, vajadzētu kādā brīdī uztvert domu, ka filmas galvenie tēli tiešām tādi dzīvē izskatītos no ārpuses, jo citi taču nezina, kas tiem darās galvās, bet tomēr... tas cilvēks, kurš rakstīja scenāriju nevarēja adaptēt iekšējos pārdzīvojumus ārējā rīcībā vai vismaz mīmikā? lūk, par to man ir galvenās dusmas. kā var bestselleru uztaisīt tik nebaudāmu?
un, protams, arī otrā grāmata ir labāka par otro filmu.