Nozagtās · sarunas

ap 23iem man uznāca vēlme kārtot istabu. apkārt bija tāds haoss, ka es jutos netīra. protams, brālis atkal protestēja, ka es nakts vidū esmu izdomājusi māju kārtot un sūknēt un mazgāt, bet man gribējās mazo zaļo tepiķa gabalu pie datorgalda pielikt, lai krēsls nešvīkā laminātu. tagad tas tur stāv tāds foršs un suns jau paspēja uz tā izstaipīties un kaķis pagulēt.

bet ne par to ir stāsts. stāsts ir par cilvēkiem, kas ne ar ko neatšķiras. mazgāju matus un nez kāpēc atcerējos manu un i. sarunu pie manis pagalmā kādā vēsā pavasara naktī. [a varbūt ziemas, neatceros. zinu tik, ka bija auksts un mitrs] mēs runājām par cilvēkiem, kas izlec no pūļa, un neatceros, vai esmu to kaut kur pierakstījusi, bet viņš teica, ka, ja mani noliek cilvēku pūlī, tad starp tūkstoš cilvēkiem es neizcelšos ne ar ko, līdz brīdim, kad atvēršu savu muti.

tad nu kārtējo reizi atcerējos, ka they love me not because of my looks, they love because of who I am un man liekas, ka tā ir viskolosālākā mīlestība, kas vien var būt. tagad es vēl vēlētos, lai kaut kur apkārt klīstošais mans vīrs un nākamo bērnu tēvs arī to saprastu un ieblandītos manā ikdienā.

Šodien aizvedām minku pie normāla vetārsta, nevis pie tāda, kas apskatot dzīvnieku nevar noteikt, vai viņa ir stāvoklī [psc, kā tādi cilvēki var dzīvniekus ārstēt?] sterilizēja minku, izņēma cistu vēl no punča, kas bija un par visiem medikamentiem un operāciju samaksājam tikai 30Ls [salīdzinājumam - par iepriekšējā vetārsta apmeklējumu, kurā uztaisīja nevajadzīgas analīzes un neko normālu nepateica, samaksājām 24Ls].
Tagad guļ mājās apsaitēta, krāc mazliet :) tāda apdullusi un īsti no narkozes nevar paiet, pakaļkājas nejūtīgas vēl, bet sadakterēta un atveseļošanās procesā. man tāds akmens no sirds novēlies. skatos uz viņu un jūtos vienkārši laimīga.

es jūtos slikti. minka zaudēja kaķēnus un no l. es dabūju pārmetumu, ka ES, kas viņai pārmeta par bezatbildību, kad viņas nepilnu gadu jaunā kaķene palika stāvoklī, jo viņa vienkārši viņu izmeta pa durvīm, jo viņai apnika, ka kaķis bļauj kaķu laikā pa māju, esmu pieļāvusi, ka mans kaķis paliek stāvoklī.

BĻĀVIENS! Savu mūžu neko tādu nebūtu pieļāvusi. Es cēlu brēku pa māju apkārt, kad kaķis bija ārā palaists un mājās nerādījās. Es pārmetu savai ģimenei, ka viņa palika grūta, jo viņi izlaida viņu ārā un es atradu beigtos kaķēnus un savu gultu pilnu ar asinīm un pirmā lieta no rīta ir, ka man pārmet kaut koa.

esmu dusmīga. tieši tas ir iemesls, kāpēc es viņai neko nestāstīju.

f*ck! zini, ko nozīmēja tas dīvainais sapnis ar mirušo j.kā vēžnieku? lai cik tas arī izklausītos muļķīgi, viņš mani brīdināja par slimību, es zināju, ka kāds saslims, bet es nedomāju, ka m.atkal uznāk lēkme, es jau biju aizmirsusi, ka viņam ir tā slimība, bet tagad - vakar viņam uznāca lēkme. iekšēji prasu piedošanu j. par to, ka nesapratu iepriekš, esmu laimīga, ka m. viss kārtībā, bet f*ck! varēja beigties sliktāk. esmu tiešām noraizējusies. es mīlu viņu, neskatoties uz visiem viņa trūkumiem.

es sapņoju, ka man ir vīzija, kurā es redzu, kā kāds uzbrūk kaimiņienei ar nazi. tajā pašā laikā dzīvē [vēl aizvien sapnis] dzirdams, kā kaimiņienei kaut kas gāžas dzīvoklī. tētis aiziet skatīties. mamma dusmīga, jo kaut ko viņam saka, bet šis neatbild, tad viņa sāk krāmēt mantas un dodas projām no mājām, projām no tēta. es ceru, ka viņa pārdomās, jo ne jau pirmo reizi šādi izgājieni, bet tad saprotu, ka viņa šoreiz to nopietni, bet es negribu, ka mamma aiziet no tēta. pa to laiku tētis atnāk no kaimiņienes un saka, ka tur bijis zaglis. es jautāju, vai viņš uzbruka ar nazi, tētis apstiprina un es secinu, ka mana vīzija ir bijusi pareiza.

pirms kādas nedēļas es redzēju līdzīga tipa sapni [ne par vīzijām, bet tikpat reālu]. ko tās manas smadzenes dara pa nakti?

ak, jā, un šodien visu dienu tāda migrēna, ka vemt pilnīgi gribas. guļu gultā, kustinu tikai pirkstus un jūtos gandrīz kā cilvēks. laikam smadzenes aug :D

redzēju dīvainu sapni. es redzēju darbu, kas bija konstante un nesagādāja nekādas problēmas salīdzinot ar iepriekšējo murgojumu, kas piepildījās, es izgāju pa vienām durvīm un meklēju nākošās, kurās ieiet. es satiku ed, mēs meklējām kopā un tad es atvēru vienas, gribēju iet iekšā, bet tur jaņķelis sēdēja pie sistēmas pieslēgts. viņam bija ķīmijterapijas kursa seanss. mugurā balts slimnīcas krekls, mati nodzīti uz nullīti un viņš izskatījās tik pārguris. es nepaliku pie viņa. man likās, ka, ja es palikšu, es viņu saniknošu, bet es negribēju viņu saniknot. es atcerējos tās sajūtas, kuras man bija pirms kādiem 4,5 gadiem, kad es nodarīju pāri a. un viņš man sapnī metās virsū ar nazi, tik dusmīgs, ka esmu sāpinājusi viņu.

kopš reizes, kad m. un l. un a. redzēja dažādos laika periodos vienu un to pašu sapni, pirms tam nestāstot to cits citam, un sapnī bija viņš, tad katru reizi, kad es viņu redzu, es saausos.

bet viņš izskatījās izmocīts, bēdīgs, viens un pamests pašā istabas stūrī.

dīvains sapnis. kaut vai tāpēc, ka ed bija tik ļoti pozitīvs. kā palīgs. kā labākais draugs. kā atbalsta punkts.

es lielos vilcienos neticu pārdabiskām parādībām, bet viņu redzēt sapnī ir kā brīdinājums. tikai kam?

man patīk. tiešām patīk. nav tā pirmā sajūsma, kad liekas, ka viss būs superīgi, ir apziņa, ka būs lietas, kuras varēs apgūt viegli un būs tādas, kur būs daudz jāmācās, kā, piemēram, pragmatika. bet man patīk. man vajadzēja tur iestāties pirms 5 gadiem.

no otras puses - ļoti viegli lasīt pasniedzējus - paskaties un no lekcijas skaidrs, kāds būs pats priekšmets. zini,  cik daudz varēs izpausties. tā ir mana joma. un ko es daru lauka darbā vēl aizvien, kāds var man pateikt? nez, vai ir tāds tipisko pasniedzēju apkopojums latviešu valodā? ir kaut kādi stulbi skolotāju iedalījumi... jā, un mana interese par izglītību nav pazudusi.

esmu paspērusi nenormāli mazu soli pretī tam, ko es neapzināti vēlos. žēl tikai, ka es tik ļoti lēnu virzos uz priekšu, taču man kā vēzim ir piedodams paspert 1 soli uz priekšu un 2 atpakaļ, būtu labi, ja manas vēlmes no zemapziņas virzītos uz apziņu ātrāk.

es nespēju parakstīt un tas mani tracina, prātu nodarbina darbs un stress, bet nedēļa sākās tik skaisti. man nepieciešams miers, nepieciešams saklausīt pašai sevi, taču es to nespēju. šobrīd uz savu gabalu skatos kā uz grāmatu veikalā, zinu, ka jāizlasa [lasīt jāpabeidz] bet nevaru atļauties nopirkt.

jūtos atdalīta pati no sevis, bet sapņi pie manis nāk tikai tad, kad esmu laimīga, kad esmu mierīga, kad esmu atslēgusi savu prātu no visa cita, kas man traucē ļauties apziņas plūsmai un sapņot par ļauniem mošķiem, kurus es nogalinu, par tautas namiem, kuros es skatos kino un iemīlos savā alter ego.

f*ck this lifestyle.

1) gribu gulēt;

2) ak, kā es vēlos studēt un nestrādāt;

3) vēl aizvien neesmu zaudējusi interesi par psihiskajām saslimšanām [liekas, ka katru reizi, kad kādu pacientu nevar ielikt vienas slimības robežās, izdomā jaunu slimību - there are so many personality disorders];

4) šonedēļ jāiet uz kino;

5) jūtos nedaudz laimīga;

6) pēdējā laikā redzu vienkārši muļķīgus/dīvainus/savādus sapņus, kurus kauns stāstīt citiem.