bet ne par to ir stāsts. stāsts ir par cilvēkiem, kas ne ar ko neatšķiras. mazgāju matus un nez kāpēc atcerējos manu un i. sarunu pie manis pagalmā kādā vēsā pavasara naktī. [a varbūt ziemas, neatceros. zinu tik, ka bija auksts un mitrs] mēs runājām par cilvēkiem, kas izlec no pūļa, un neatceros, vai esmu to kaut kur pierakstījusi, bet viņš teica, ka, ja mani noliek cilvēku pūlī, tad starp tūkstoš cilvēkiem es neizcelšos ne ar ko, līdz brīdim, kad atvēršu savu muti.
tad nu kārtējo reizi atcerējos, ka they love me not because of my looks, they love because of who I am un man liekas, ka tā ir viskolosālākā mīlestība, kas vien var būt. tagad es vēl vēlētos, lai kaut kur apkārt klīstošais mans vīrs un nākamo bērnu tēvs arī to saprastu un ieblandītos manā ikdienā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}