redzēju dīvainu sapni. es redzēju darbu, kas bija konstante un nesagādāja nekādas problēmas salīdzinot ar iepriekšējo murgojumu, kas piepildījās, es izgāju pa vienām durvīm un meklēju nākošās, kurās ieiet. es satiku ed, mēs meklējām kopā un tad es atvēru vienas, gribēju iet iekšā, bet tur jaņķelis sēdēja pie sistēmas pieslēgts. viņam bija ķīmijterapijas kursa seanss. mugurā balts slimnīcas krekls, mati nodzīti uz nullīti un viņš izskatījās tik pārguris. es nepaliku pie viņa. man likās, ka, ja es palikšu, es viņu saniknošu, bet es negribēju viņu saniknot. es atcerējos tās sajūtas, kuras man bija pirms kādiem 4,5 gadiem, kad es nodarīju pāri a. un viņš man sapnī metās virsū ar nazi, tik dusmīgs, ka esmu sāpinājusi viņu.
kopš reizes, kad m. un l. un a. redzēja dažādos laika periodos vienu un to pašu sapni, pirms tam nestāstot to cits citam, un sapnī bija viņš, tad katru reizi, kad es viņu redzu, es saausos.
bet viņš izskatījās izmocīts, bēdīgs, viens un pamests pašā istabas stūrī.
dīvains sapnis. kaut vai tāpēc, ka ed bija tik ļoti pozitīvs. kā palīgs. kā labākais draugs. kā atbalsta punkts.
es lielos vilcienos neticu pārdabiskām parādībām, bet viņu redzēt sapnī ir kā brīdinājums. tikai kam?
Current Mood: |
spooky |