Nozagtās · sarunas

vēl viena darba nedēļa un tad uz vienu nedēļu es būšu projām no darba. es pāradresēšu visus zvanus uz darba kolēģēm un aizbraukšu ārpus Rīgas kaut kur. man ir dusma uz k. pati brauc komandējumā, taisa savus knp, bet man vēl atstāj darbus. pilnīgi niknums pārņēma. nu tas nav normāli. viņai ir brīvdiena, es viņai nezvanu, strādāju pa 10-14h un viņu neraustu, bet viņa mani rausta katrā manā brīvdienā, jo nespēj atbildēt un risināt vnk jautājumus, bet tos, kurus atrisina, - tie man vēlāk sagādā galvas sāpes. bļāviens. šobrīd vnk esmu ĻOTI dusmīga.
vēl es gribu brīvdienas, kurās es vnk varu rakstīt un mani neviens netraucēs. es gribu pabeigt vismaz vienu darbu. pa mani šobrīd dzīvojas interesanti tēli, gribu tikt no viņiem vaļā. un kamēr savus sapņus neiepinu tajos, es jaunus neredzu.

šodien saņēmu analīzes. malignu šūnu nav, taču jāveic vēl papildus analīzes, jo ir aizdomas uz vienu no STS. WTF? Neticu, ka iepriekš neviens ginekologs nebūtu pamanījis, viņam pat nebūtu radušās aizdomas, vēlme paņemt analīzes uz STS? tiešām bija jānonāk tik sūdīgā stāvoklī, lai uz to rastos aizdomas? un tgd jāgaida MS, lai varētu paņemt analīzes uz to slimību. kā lai organismu piespiež? man no stresa tas viss process tikai aizkavēsies.

galīgi sūdīgs vakars pēc tikpat sūdīgas nedēļas.

kurā brīdī es aizslēdzos? un kāpēc jūs nespiežat mani mainīties? tāpat kā es visu laiku jums bakstu, kas būtu jādara vai kurā virzienā doties. Jūs redzat manu aizsegu, jūs redzat, ka strong face ir tikai veids, kā nevienu nelaist klāt. un šobrīd es atkal smoku sevī pašā.

kas bija galējais lūzuma punkts? kāpēc tādos brīžos nav neviena, kas mani sapurinātu un pateiktu - saņemies, dzīvē gadās visādi, un šoreiz nepaveicās - kāpēc jūs ļaujat man slīdēt aizvien dziļāk sevī un baidīties?

We always have a choice
Or at least I think we do
We can always use our voice
I thought this to be true
We can live in fear
Extend our selves to love
We can fall below
Or lift our selves above
I always try so hard
To share my self around
But now I'm closing up again
Drilling through the ground
I'd love to give my self away
But I find it hard to trust
I've got no map to find my way
Amongst these clouds of dust
Fear can stop you loving
Love can stop your fear
Fear can stop you loving
But it's not always that clear

es vairs neprotu komunicēt. un es neprotu veidot attiecības. tas viss man liekas nereāls. sarunas ir kā no kino. rīcība ir kā no kino. es zinu, ko teikt, kā teikt. man teica, ka es esmu smags cilvēks. un es esmu nonākusi strupceļā. es nezinu, kā no tā izkļūt. piedāvājiet man kaut ko, kas man neliktos nolemts un pārāk vienkāršs.

es raudu. pa vakariem es raudu. vienkārši krūtīs ir tā sajūta, ka nevar vairāk. ka es smoku. and that book was just a trigger. i know it was a trigger and by reading it I shot myself deeply and now i'm internally bleeding. es neredzu izeju.

zini, kā ir, kad kaut ko ļoti vēlies un tad tas piepildās. modificētā veidā, bet piepildās? apstākļi sakrīt tā, ka tava vēlēšanās piepildās, tikai jāmāk tā saredzēt. šodien es viņu redzēju. sākotnēji nepamanīju, bet tad ievēroju, ka viņš ir mani pamanījis, ejot pa pretējo ielas pusi. es neatbildēju skatienam, nepamāju sveicienu, jo mēs jau īsti tā nepazīstam viens otru, bet mani vienmēr viņš ir piesaistījis, kā jau visi vīrieši ar smagu raksturu un pagātni. man tas vajadzīgs līdzsvaram, jo ar tādiem es zinu, ka varbūt ir kāda cerība. viņi ir kā izaicinājums man pašai.

un tad es atcerējos, kā ar brālēnu strīdējos par manu nākotni. viņš teica, ka man nebūs vīra, jo esmu pārāk gudra un iedomīga/snobiska, ka es pārāk daudz gribu, uz ko es atbildēju, ka man vajag līdzvērtīgu partneri, jo es nevēlos vīrietim būt māte vai skolotāja, savukārt viens cits puisis, kas sēdēja blakus vien izdvesa izbrīnas pilnu "Oho!"

bet es zinu, ka man vajag izaicinājumu, man vajag ko līdzvērtīgu vai spēcīgāku par mani, citāds man nav vajadzīgs.

taču ne par to ir stāsts, stāsts ir par to, ka es viņu redzēju. vienu. interesanti, kā viņam tagad iet un ko viņš dara :)

viss. apnicis. izbesījis. ja nebūs progresa - atlūgums un lai viņš iet nah** ar visu savu uzņēmumu. no rīta braucot uz darbu pēc trešā telefona zvana sāku raudāt. es nespēju. es šobrīd vadu 4,5 projektus, kamēr dažs labs ir pilnīgi pieslēdzies vienam pašam un pie tā paša viņam ir 3 palīgi. besī. i. mani saprot. vēl 2 dienas. tikai 2 dienas. un tad redzēs - progress vai bezdarbnieku pabalsts uz 3 mēnešiem.

vakar vai aizvakar braucot mājās klausījos kā viens vīrietis stāsta draugam par savu pirmdzimto - par grūtniecības laika problēmām, par to, ka bērniņš gandrīz neizdzīvoja - elpoja caur sistēmu, pirmajās dzīves dienās piedzīvoja 2 asins pārliešanas. toties tagad viņam ir 6 mēneši. un ja jūs būtu dzirdējuši lepnumu viņa balsī - viņš teica, ka nav nekā foršāka par bērnu - tās emocijas un pieredze ir kas fascinējošs un neaizvietojams. es gandrīz apraudājos no tā, cik skaisti tas izklausījās. reti nākas dzirdēt, kā vīrieši ar lepnumu stāsta par saviem bērniem. tagad prieks pārņēma atceroties :)

tagad, ja vien tramvajā ir vieta, kur apsēsties, ceļā uz un no darba es tamborēju. mājup braucot tas ir svētīgi, jo tad es nebļauju uz savējiem, jo esmu nogurusi. tā pusstunda ļauj atslēgties.

gribu satikt i. rīt nesanāks, jo man jābūt darbā.
vislabākais veids, kā ātri aizmigt, ir kokteilis pirms miega.