Nozagtās · sarunas

kurā brīdī es aizslēdzos? un kāpēc jūs nespiežat mani mainīties? tāpat kā es visu laiku jums bakstu, kas būtu jādara vai kurā virzienā doties. Jūs redzat manu aizsegu, jūs redzat, ka strong face ir tikai veids, kā nevienu nelaist klāt. un šobrīd es atkal smoku sevī pašā.

kas bija galējais lūzuma punkts? kāpēc tādos brīžos nav neviena, kas mani sapurinātu un pateiktu - saņemies, dzīvē gadās visādi, un šoreiz nepaveicās - kāpēc jūs ļaujat man slīdēt aizvien dziļāk sevī un baidīties?

We always have a choice
Or at least I think we do
We can always use our voice
I thought this to be true
We can live in fear
Extend our selves to love
We can fall below
Or lift our selves above
I always try so hard
To share my self around
But now I'm closing up again
Drilling through the ground
I'd love to give my self away
But I find it hard to trust
I've got no map to find my way
Amongst these clouds of dust
Fear can stop you loving
Love can stop your fear
Fear can stop you loving
But it's not always that clear

es vairs neprotu komunicēt. un es neprotu veidot attiecības. tas viss man liekas nereāls. sarunas ir kā no kino. rīcība ir kā no kino. es zinu, ko teikt, kā teikt. man teica, ka es esmu smags cilvēks. un es esmu nonākusi strupceļā. es nezinu, kā no tā izkļūt. piedāvājiet man kaut ko, kas man neliktos nolemts un pārāk vienkāršs.

es raudu. pa vakariem es raudu. vienkārši krūtīs ir tā sajūta, ka nevar vairāk. ka es smoku. and that book was just a trigger. i know it was a trigger and by reading it I shot myself deeply and now i'm internally bleeding. es neredzu izeju.