Nozagtās · sarunas

esmu nogurusi no vārdiem krīze, ekonomika, bezdarbs, budžets, prioritāte.
gribētos aiziet uz kādu valdības sēdi un pateikt: "Beidziet domāt kā uzņēmēji un sāciet domāt kā politiķi!" nu nav šī valsts smilšu kaste, kurā katru neizdevušos smilšu kūku var nojaukt un celt no jauna. viens absurds lēmums pēc cita.
un kāpēc masu mediji nevar vienkārši uzrakstīt, kas tiek darīts, un norādīt, kas netiek? kā nekā tā taču ir ceturtā vara. spekulācijas ap faktiem un spēles ar vārdiem. sick of that! un tad vēl brīnās, ka cilvēki izceļo no valsts. un ko jūs darītu bezizejas situācijā? es vēl naivi ceru, ka viņi saņemsies.

otra šīs diena lieta, kas mani kaitina, ir skola. Es kārtējo reizi pārliecinos, ka LU PPF ražo kadrus, kuriem ir viena patiesība. Es sēdēju un domāju, ka patiesībā ir skaidrs, kā runāt un ko teikt, lai spēlētu šo spēli, bet katra šūna organismā kliedz, ka tas ir nepareizi, bet es spēlēju papīra dēļ.

es tamborēju un iegūstu pasakainu baudu un mieru, jo tajā brīdi domāju domāju tikai par dziju, valdziņiem un savu ciešo tamborējumu.
mana ģimene uz to noreaģēja šādi:
-māte dīvaini noskatījās un jautāja, ko tad es gribu tamborēt
-tēvs paskatījās un noteica tikai 1 vārdu - пиздец
-brālis sāka smieties
-brāļa draudzene sāka smieties skaļā balsī, pēc tam ķiķināja un atkal smējās skaļā balsī

Normāla ģimenes reakcija?

man nav spēka. vnk nav spēka. visu laiku gribu gulēt - liekas tik daudz kas vēl jāizdara. nomočī pa pilnu programmu un beigās vienalga nav labi. un tie vīrieši ir tādi mīkstie. bļa. kā kas - tā atlūgums un draudi. un kas būtu, ja mēs tā sāktu darīt - atlūgums pēc katras reizes, kad kaut kas neiet gludi? mums iet paralēli kādi 3-4 projekti - katru dienu vismaz vienā projektā ir problēmas - pa nedēļu vismaz 40 atlūgumi no mūsu puses. :D nu ir tie vīrieši vājais dzimums, lai kā arī viņi pretotos šim apgalvojumam. fck!

vienu brīdi biju apstājusies un nesapratu, ko vēlos, bet es zinu, ko es gribu, tikai neapjēdzu, kādā virzienā doties. pasaule ir tik plaša visādām iespējām. kāpēc man tik lēnu pierāpo man aicinājums un iekāres?

p.s. ir atnācis jauns tēls pēc sērkociņu meitenes, bet varbūt tas ir viņas turpinājums? patiesībā jau es neko par viņu neesmu izstāstījusi. varbūt jaunais pagrieziens ir daļa viņas pagātnes. jā, laikam daļa viņas pagātnes. man patīk šī pagātne. ja es pazītu tādu cilvēku, es būtu iemīlējusies neatkarīgi no dzimuma. vai viņš spēs to saprast? un es negribu happy ending. es gribu reālistisku nobeigumu tam visam.

opened to new ideas - lūdzu ieteikumus sniegt personīgi vai kā komentārus šeit. nopietni.

9h kopā pavadītas stundas un miljoniem pateiktu vārdu, bet ne jau kvantitāte ir nozīmīga, bet gan kvalitāte. mēs iznācām no bāra un es viņam pateicu, ka es viņu mīlu un viņš man pateica, ka viņš mīl mani un mēs zinājām, kas tā ir par mīlestību. tajā pašā brīdī es paskatījos uz mums no malas un sapratu, ka neviens nespēs saprast līdz galam mūsu mīlestību, jo mēs esam kā viena dvēsele 2 cilvēkos. kā gan divi cilvēki var domāt tik līdzīgi, pasauli uztvert tik līdzīgi un tomēr būt tik autonomi, ar savām dīvainībām, tiešumu un patiesumu? mēs vienojāmies, ka pagājušajā dzīvē esam bijuši siāmas dvīņi. tikai tā var izskaidrot mūsu mīlestību.
un viņš man stāstīja un man atvērās un teica lietas, kuras parasti citiem nestāsta. es redzēju, ka tas bija grūti. tas prasa uzticēšanos un esmu bezgala pateicīga par to.
pēdējās dienas domāju, ka varbūt pamest visu un nodoties literatūra karjerai? literatūrzinātniece. redaktore. kaut kas, kas citiem liekas tik nenozīmīgs, bet man ir vesela pasaule.
es mīlu.

esmu kā transā. es redzu sevi iemiegam. es zinu to precīzo mirkli, kad iemiegu, nedzirdu brīdi, kad pamostos. es neredzu sapņus, bet sapņoju nomodā. un es rakstu. tā ir tik sasodīti laba sajūta. es rakstu. sērkociņu meitene drīz būs pabeigta. es redzu beigas, es zinu, ko un kā es gribu pateikt un tās domas atnāk kā transā. es vienkārši atslēdzu apziņu un rakstu. ir tik kolosāli, ka šo sajūtu var ieslēgt. es agrāk nesapratu kā, bet nu es zinu, nu es māku un esmu priecīga par sevi.

gribas vēl atmest ļoti daudz kā lieka no ikdienas, bet to pamazām, es vēl augu, man ir vēl jāpaciešas, galvenais, ka es zinu, kas mani smacē. jāatrod tā tievā līnija starp neprātu un saprātu, vieta, kur krustojas ne un sa.

smaids. šķiltavu cilvēkam būs grūti izdomāt, ko viņa ar to svītru domāja, bet viņa pateiks. viņa pateiks.

esmu ataudzējusi nagus pieklājīgā garumā un neesmu vēl to apgrauzusi, tas ir viens no rādītājiem, ka man nav brīvā laika. un tas, kas es tagad rakstu šeit, nozīmē, ka es zogu sev miegu, lai gan tāpat daudz gulēt laikam nesanāks. es nesaprotu, kāpēc es šobrīd mācos un strādāju. es gribu tikai mācīties un piestrādāt, taču šobrīd ir tikai darbs un piemācīšanās un skumjākais ir tas, ka to var pavilkt. kur mana jaunība? kapēc kapitālismā dzīvojot man jābūt pieaugušai jau no 18? kapēc es nevaru līdz 24-25 bumbulēt un tad tikai sākt kaut ko domāt? muļķīgā pāreja uz demokrātiju. pēdējā laikā topā Juno soundtrack-s. tāds neuzbāzīgs, vietām smieklīgs, vietām šizīgs, bet man patīk un pati filma - kad beigsies šitas murgs, tad noskatīšos vēlreiz. bet anyone else but you ir vnk skaists

šobrīd ļoti vajag i., bet viņa nav. gribās par visām savām nedienām žēloties tieši viņam. es zinu, ka arī citiem neiet viegli un pie savām problēmām esmu vainīga pati, nav pat neviena, ko vainot, taču tā gribās. es zinu, ka esmu labāka nekā izskatos, taču šobrīd mans background nespēlē man par labu. cik laimīga es jutos savā iepriekšējā dīķī, tik nelaimīga es jūtos šobrīd jaunajā. es zinu, ko es gribu sasniegt, šobrīd es nespēju uzķert to stīgu, kurā jāspēlē. visas manas zināšanas ir nulles vērtas šobrīd. man ir jāmācās domāt kā skolotājam, bet es to negribu. NEGRIBU! man ir sava identitāte akadēmiskajā telpā un šobrīd es vnk jūtos ne tur, kur es gribu būt. uz brīdi atnāca doma, ka varbūt iet projām? tiešām ir tik svarīgi būt klāt visu laiku un runāt par visādām muļķībām, galvenais, ka visi zina, ka tas ir bullshit, bet skaitās nu vnk nenormāli izcila akadēmiskā izglītība.

frustrācija frustrācijas galā. man tiešām ir tieksme sarežģīt savu dzīvi?

uzdūros "magu" forumam, kurā pēc idejas ir sapulcējušies labie magi un praktizē pozitīvo domāšanu un visādas labās lietas. palasījos un aizdomājos. pareizāk sakot, palasījos un ieslēdzas skepticisms. vienmēr esmu uzskatījusi, ka, ja cilvēkam piemīt kādas dziednieka vai tamlīdzīgas īpašības, par tām nav skaļi jābļaustās. es jau arī varu paziņot, ka, redz, es spēju dziedēt cilvēkus, viss, ko es ievēlos piepildās, bet tā ir pašsuģestija, apstākļu sakritība un vēl visādas sketpicisma izraisītas versijas. nepatīk man tas viss, bet varbūt es vienkārši esmu pārskatījusies pasaku filmas, kurās labie burvji dzīvo savu vientuļnieka dzīvi un palīdz, kad tas ir nepieciešams.

kaut kā uzdzina dusmas tā interneta vietne.  taču kopumā, lai jau cilvēki tic, ja viņiem tā vieglāk dzīvot.

bet ne par to es gribēju stāstīt, patiesībā, es pēdējā laikā atkal atceros savus sapņus. man visu laiku gribās gulēt, lai varētu sapņot. un sapņi ir tādi pozitīvi, tādi, kurus ir forši sapņot, galīgi neatstāstāmi, bet izjūtu līmenī laimīgi.

un miljons visādu darbu. nebūtu man viena priekšmeta, es būtu apmierināta ar dzīvi, bet nekas jau nav perfekts, ne?