zini, kā ir, kad kaut ko ļoti vēlies un tad tas piepildās. modificētā veidā, bet piepildās? apstākļi sakrīt tā, ka tava vēlēšanās piepildās, tikai jāmāk tā saredzēt. šodien es viņu redzēju. sākotnēji nepamanīju, bet tad ievēroju, ka viņš ir mani pamanījis, ejot pa pretējo ielas pusi. es neatbildēju skatienam, nepamāju sveicienu, jo mēs jau īsti tā nepazīstam viens otru, bet mani vienmēr viņš ir piesaistījis, kā jau visi vīrieši ar smagu raksturu un pagātni. man tas vajadzīgs līdzsvaram, jo ar tādiem es zinu, ka varbūt ir kāda cerība. viņi ir kā izaicinājums man pašai. un tad es atcerējos, kā ar brālēnu strīdējos par manu nākotni. viņš teica, ka man nebūs vīra, jo esmu pārāk gudra un iedomīga/snobiska, ka es pārāk daudz gribu, uz ko es atbildēju, ka man vajag līdzvērtīgu partneri, jo es nevēlos vīrietim būt māte vai skolotāja, savukārt viens cits puisis, kas sēdēja blakus vien izdvesa izbrīnas pilnu "Oho!" bet es zinu, ka man vajag izaicinājumu, man vajag ko līdzvērtīgu vai spēcīgāku par mani, citāds man nav vajadzīgs. taču ne par to ir stāsts, stāsts ir par to, ka es viņu redzēju. vienu. interesanti, kā viņam tagad iet un ko viņš dara :)
|