Garastāvoklis:	worse
Mūzika:	the Calling - If Only

My enemies aren't, the one I fear
Kāpēc man ir sajūta, ka es klusiņām, mierīgi un nemanot sajukšu prātā.
Šorīt pamostoties ap 5 rītā un taisoties braukt mājās, es smaidīju. Tik ļoti laba sajūta, it kā es atkal būtu laimīga un viss ir kārtībā. Pasakaina sajūta. Un tā nu ceļš mājup bija pārmaiņas pēc patīkams, ne sasalušām iekšām. Nju jā, līdz ko mājās, jaukā sajūta pagaisa.
Kad biju tai vietā, ko saucu par "Pasaku zemes virsū". Tas bija tik dīvaini, atkal sēdēt tajā istabā, pārāk dīvaini. Un tamdēļ uzmācās tā pretīgā doma, ka "do not believe in people". Kāpēc es uz turieni braucu? Mazais slimais mazohists? Darīt nav ko un tādēļ sadomāja sevi pamocīt? Mhm.. tā izskatās. Atklāju, ka tādos ne pārāk jaukos sajūtu brīžos, gribās sadarīt tādas muļķības. Uzrakstīju vēstulīti, bet pēc tam vienkārši novācu, nav ko taisīt vēl lielākus podus. Bet man tik stāsta, ka vajag to un vajag šito, tā un šitā ar Puikām jāapietas. Protams es atkal pašrocīgi uzzināju pāris lietas ko man nevajadzēja zināt, bet tik un tā man aizsākās dillema - jā vai nē. Darīt kaut ko "lietas labā" vai nē?
"Never stop believing..", vai tad es varētu tā teikt, ja pati neticu.
Kāpēc es pardzīvoju par to kas sen jau nav un nebūs? Kāpēc es tā baidos?
And if somehow fate were in my hands Would it be enough to understand Why we feel lost in a world so small??