Piem., man ir svarīgi, lai valsts ļauj cilvēkiem dzīvot, strādāt un darīt tā, lai nekādi papildus pabalsti nebūtu vajadzīgi.. :)
Respektīvi - ir ok, es novērtēju, ka mums ir tie nto mēnešu apmaksātie bka, nevajag skriet, meklēt aukli, kad bērnam nozvana 2i mēneši vai tml. Protams, ka ģimenes pabalsts ir izsmiekls, bet man tāpat līdz šim nebija skaidrs, šī pabalsta mērķis.
Daudz vairāk es novērtētu teiksim sakārtotību un saprotamību: kāpēc ģimene kura palaiž bērnu skolā 7-8os gados ir priviliģētākā stāvoklī (saņem vairāk atbalsta) nekā tā, kas palaiž ātrāk, kāpēc izglītība ir bezmaksas, bet, ja gribi piemaksāt vairak par kvalitāti (privātskola), tad piepeši valsts/pašvaldība vairs nedod praktiski neko - maksā vien pats visu pilno summu?
Arī bērnam biļete sabtransā nav jāpērk nevis līdz kādam noteiktam vecumam, BET līdz brīdim, kamēr neiet skolā! To pašu ģimenes pabalstu var saņemt nevis līdz noteiktam vecumam, bet "kamēr bērns turpina kādas tur izglītības apguvi"..
Dzīvojot Latvijā ar bērnu man galīgi nerodas sajūta, ka te netiktu domāts par ģimenēm ar bērniem. Ir pat ļoti ok. Problēmas iestājas tiklīdz ir slimibas, invaliditāte vai tml. Bet tur jau visiem viegli - kamēr neskar.
Katrā ziņā pabalstus in general toč neatbalstu (pat, ja tos saņemu arī pati). Lielāka jēga būtu no mērķtiecīga atbalsta tiem, kam vajag, tad, kad vajag. Tas motivētu cilvēkus, kuri spēj tomēr darīt un mēģināt pašiem.