Es vnk visu dzīvi nobumbulēšu - ka tikai neko nedarīt un neiespringt.
Pēc iespējas vairāk to, kas patīk, pēc iespējas mazāk pienākumu un gandrīz neesošs "tāpēc, ka tā vajag/jo tas ir normāli/jo cilvēki tā dara".
Cilvēkiem patīk iedomāties, ka viņu dzīvei pēkšņi ir vērtība, ja vien viņi dara x, kas ir maldi, ja vien tu neizgudro penicilīnu-2, bet īstenībā pat tad - priekš kam? Manuprāt, cilvēku eksistencei nav īpašas nozīmes, so why bother so hard. Un jo īpaši tad, ja visu laiku jāžēlojas, cik grūti.